(31. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
132. diena
Pēdējā diena Vjetnamā!
Atstājam somas viesnīcā, un mums lūdz uzrakstīt labu atsauksmi, atgādinot, ka istaba bija laba un ka mums par brīvu bija iespējams ierasties istabā ātrāk. Tā nu dodamies pēdējā apgaitā. Sākumā jāatrod vieta, kur izprintēt biļetes, un šoreiz laimīgā kārtā mūs pat neapmāna vai varbūt tikai nedaudz — ja Ķīnā un Indijā par vienas lapas izdrukāšanu mums prasīja 40 centu, tad te jau ir kā Latvijā. Vēlāk dodamies uz parku, kur izvelkam datoru un pabeidzam iepriekšējās dienas ierakstus.
Arčam sāk salt, un smejam, ka esam pat pārlieku pieraduši pie siltuma. Ārā +21 grāds, bet mēs trīcam kā apšu lapas. Nu pareizi, tūlīt ārā būs +34 grādi. Jāpierod pie tās svelmes, jo aukstāks nu jau vairs nepaliks. Nodrošināmies ar vakariņām lidostā un tirgū nokaulējam alus pudeļu attaisāmo mūsu kaučsērferam Bukijam. Šoreiz gan pārdevēja galīgi negrib padoties, varbūt jau sapratusi — ja “baltajam” kaut kas ļoti patīk, tas tāpat nopirks visu, ko kāro, neatkarīgi no cenas.
Laiks doties uz lidostu. Viesnīcā mums tiek iedoti autobusu numuri, kas dodas lidostas virzienā, bet tāpat nākas krietni maldīties. Sāk smidzināt lietus, bet beidzot atrodam autobusu. Viss, nu jau pēdējais ceļš šajā interesantajā valstī.
Brauciens līdz lidostai ir stundu ilgs, un tad arī sasniedzam pārpildītās zāles. Atrodam kādu vietu, kur apgulties, sešos rītā jānodod somas.
Šoreiz prasa arī izlidošanas biļetes, ko varam uzrādīt, jo esam jau piereģistrējušies arī Indonēzijas lidojumam. Tiek nosvērta rokas bagāža, un viss ir, kā vajag. Esam gatavi atvadīties no Vjetnamas.
Bija brīnišķīgi. Nemaz nevarējām iedomāties, ka šī valsts ir tik attīstīta, tik sakārtota. Nav brīnums — te ir tik daudz skaistā apkārt, ka nevar vien izvēlēties, uz kuru vietu īsti braukt! Bet nu — kāpjam lidmašīnā uz Malaiziju!
133. diena
Atkal Malaizija!
Sēžamies lidmašīnā uz Kualalumpuru. Tā, par brīnumu, ir pustukša, mēs tiekam steidzināti nemeklēt savas vietas aizmugurē, bet gan sēdēt tuvākā rindā. Vēlāk gan izrādās, ka esam aizņēmuši citu pasažieru vietas. Kualalumpurā ielidojam 20 minūtes agrāk, nekā paredzēts.
Kualalumpurā esam jau trešo reizi un lidostu pārzinām, tāpat kā transportlīdzekļus. Esam sazinājušies ar Bukiju no Nigērijas, kas mūs gaida ierodamies. Ārā ir ļoti karsts un sutīgs, temperatūra ir ap 34 grādiem.
Pēc stundas brauciena sasniedzam galveno autobusu un metro staciju. Brauciens ar autobusu maksā trīs eiro katram, metro ir gandrīz divas reizes dārgāks. Nu jau zinām, kur atrast lētākās ēstuves un pabrokastot, bet tā arī līdz savai iecienītajai indiešu ēstuvei netiekam, jo pa ceļam atrodam ko lētāku. Metro sistēma jau zināma, viss vienkārši. Kualalumpura ir attīstītākā pilsēta Dienvidaustrumāzijā, un viss ir organizēts, labi transportu tīkli, vietējie runā angliski. Esam cilvēkos!
Paspējam gan pārkarst, gan atvēsināties metro, kur kondicionieris temperatūru pazemina desmit par grādiem. Sasniedzam dzīvokļu ēku kompleksu. Apkārt ceļ arvien jaunas augstceltnes, tām pa vidu vijas džungļi.
Mūsu draugs vēl nav gatavs mūs uzņemt, lai arī ierodamies pusstundu vēlāk, nekā paredzēts. Arī pagājušajā reizē viņš nesteidzās, tāpēc atliek sēdēt pie dzīvokļa lejā un gaidīt, kad kāds beidzot ieradīsies.
Internets mums gan pieejams tikai vienā no ēkas stūriem, bet labi, ka tāds vispār ir. Atkal pēkšņi sākas lietusgāzes, kas acumirklī pāriet. Mēs tikai gaidām. Vietējie nemaz nepūlas ņemt lietussargus, pastāv zem jumtiņa, pagaida piecas minūtes, un lietus beidzies.
Pēc stundas beidzot ierodas Bukijs un saka, ka kārtojis dzīvokli, jo viņa draugi tikai vakar naktī aizbraukuši, bet līdz pat šim brīdim esot bijis slinkums ko tīrīt. Vien mūsu zvans esot bijis kā motivācija visu “ātri” sakārtot.
Kualalumpura ir diezgan veca pilsēta, tā pastāv jau kopš 1857. gada. Pilsētu tajā laikā dibināja ķīnieši. Ķīniešu kalnrači te ieradās un bija nepieciešamība netālu veidot pilsētu. Kad valstī ir stipra lietus periodi, pilsētā ierasti ir plūdi, jo tā atrodas pie Gombakas un Klangas upēm.
135. diena
Pēdējā diena Malaizijā. Beidzot arī mūsu mājaslapa darbojas. Kamēr mūsu draugs vēl nav pamodies, izmantojam iespēju doties uz baseinu starp daudzdzīvokļu ēkām. To apmeklē tikai šīs ēkas iemītnieki, un viesiem būtu jābūt kopā ar namatēvu, bet, tā kā šoreiz apsarga nav, mierīgi baudām peldi dzidri zilajā ūdenī šajā karstajā rītā.
Esam nedaudz sagatavojušies Indonēzijai. Tā ir tūristu valsts, un arī kaučsērferi beidzot atsaucas. Mums piedāvā dažādas tūres, viena no tām — pavadīt divas dienas uz mazas salas trīs stundu ilgā braucienā ar kuģi no Džakartas par 15 eiro katram. Nemaz nav dārgi, ja cenā iekļauti gan prāmji, gan kuģi, gan ēdināšana un šūpuļtīkli gulēšanai. Bet mums ir tikai trīs nedēļas Indonēzijā pirms ekstrēmā Austrālijas ceļojuma, tāpēc Džakartai veltīsim vismazāk laika. Liela pilsēta, labs sākumpunkts pirmo iespaidu gūšanai, bet tomēr jāredz vulkāni, rīsu terases un viss cits, kas vēl mums ir diezgan svešs. Pludmales priekus gan jau paspēsim izbaudīt. Tāpat būtu jāpeldas ar drēbēm desmit musulmaņu kompānijā.
Tieši Džakartas tuvumā indonēzieši gaida nākamo lielo zemestrīci, tāpēc mēs no turienes ātrāk dosimies prom. No kaučsērferiem izvēlamies to, kas visātrāk spēj atbildēt un atsūtīt mums savas dzīvesvietas norādes, jo nezinām, kā tālāk būs ar internetu. Džakarta ir liela un haotiska, viegli pazust, tāpēc visu gribam skaidri zināt jau laikus.
Metro stacijās, kā ierasts, ir arī lūgšanu zāles. Tā ir musulmaņu zeme. Tomēr tik ļoti moderna! Kādas dāmām drēbes! Koši lakati ar vizuļiem un izšuvumiem! Interesanti, ka Kualalumpurā ar likumu ir aizliegta pārmērīga lūpu krāsas lietošana.
136. diena
Mūsu Indonēzijas katastrofu aplikācijā telefonā uzrodas arvien jaunas ziņas par vulkāna izvirdumiem.
No lidmašīnas loga redzam pārsteidzošus skatus: Javas jūrā viena pie otras izkaisītas saliņas un, par spīti laika prognozēm, nekāda negaisa nav — spīd saulīte. Krasts no Džakartas noklāts zvejniecības rīkiem. Tādi skati! Ko skaistāku laikam no lidmašīnas vēl nebijām redzējuši!
Ierodamies Džakartā. Lidosta vienkārša, parādām pases, saņemam somas un pasakām, ka nekā deklarējama mums nav — tiekam izlaisti ātrāk nekā citi. Pagaidām te saprot angliski, lai gan uzraksti ir tikai vietējo valodā — nav kā Malaizijā, kur viss ir arī angliski. Ārā karsti, vismaz prieks, ka laika prognozes nav piepildījušās.
Interesanti skatīties, cik zemu pār pilsētu laižas lidmašīnas. Sala ir diezgan zaļa. Mājeles ārpus pilsētas centra netālu no lidostas ir diezgan mazas un nolaistas. Šur tur spīd daudzdzīvokļu ēkas, bet starp tām ir būdeles, kas saslietas no koka plāksnēm. Atgādina Filipīnas un Paragvaju pēc upes applūšanas. Tām vietām un valstīm, kas bieži cieš no dabas katastrofām, infrastruktūru grūti uzturēt kārtībā. Lai gan labs piemērs ir Japāna — notiek speciāla ēku celtniecība, lai tās zemestrīces laikā nesagrūtu, ir obligātās brīdinājumu aplikācijas telefonos un viss cits. Tomēr Indonēzijai līdz tam vēl tālu.
Drīz sākas arī sastrēgumi. Bet tie nebūt nav tik lieli, kā mums tika stāstīts, tāpēc centru sasniedzam diezgan laicīgi. Jāiet iekšā vienā no tiem lielveikaliem, lai satiktu kaučsērferu. Lielveikali te ir lielāki par jebkuru mūsējo Latvijā. Te var pavadīt pat vairākas dienas. Viens stāvs ziedots karaokei, gluži kā Filipīnās, tad ir ēdienu zāles, pārtikas lielveikals, apģērbs, elektronika, izklaide un viss cits. Cenas ir zemākas nekā Malaizijā, un tas ir jauki.
Drīz satiekam mūsu kaučsērferu Hardiju, kas gan nemaz neizskatās kā malaizietis — izrādās, viņa senči ir no Ķīnas, bet vīrietis sevi uzskata par indonēzieti. Līdz astoņu gadu vecumam viņš dzīvojis Sumatras salā, bet pēdējos trīsdesmit gadus ir Džakartas iedzīvotājs, jo te nodarbojas ar apdrošināšanu. Indonēzijā tas gan neesot tik izplatīti — tikai 8% vietējo domājot par apdrošināšanu, bet 8% no tiem 250 miljoniem… Vairākas Latvijas kopā!
Hardijs mūs iesēdina savā glaunajā auto, un sākam ceļu līdz viņa dzīvoklim. Mūsu jaunais draugs stāsta, ka Džakartā ikdienā uzturas apmēram 20 miljoni, jo arī no apkārtējām pilsētiņām cilvēki uz šejieni brauc strādāt. Protams, jautājam par zemestrīcēm, kas ir klasiskais visu tūristu jautājums. Hardijs saka, visas katastrofas vienmēr notiek valsts dienvidu daļā — Sumatras dienvidos, Javas dienvidos, īpaši Lombokas salā. Džakartā neko nevarot just, ilgākā zemestrīce esot bijusi minūti ilga, bet tā atnākusi no tālākās vietas. Kā rīkoties, ja ir vulkāna izvirdums, zemestrīce vai cita katastrofa, Hardijs nemaz īsti nezina, jo Džakarta ir droša. Kā jau visi indonēzieši saka, arī Hardijs ir pārliecināts: brauciet, izbaudiet — Indonēzijā viss ir droši!
(Turpmāk vēl.)
