(28. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
112. diena
Šodien ir bagātīga dieniņa!
Ceļamies agri, lai atkal turpinātu darbus ar mājaslapu. Ejam brokastīs turpat, kur vakar ēdām vakariņas. Uz tiem pašiem mini krēsliņiem pie mini galdiņa mums tiek pasniegtas divas nūdeļu zupas, katra par vienu eiro. Jāatsakās no garāmejošo pārdevēju piedāvājumiem. Sevišķi uzmācīgi ir saulesbriļļu un šūpuļtīklu pārdevēji.
Pirmā, kur nokļūstam, ir pils. Šeit 60. gados iebruka ziemeļvjetnamieši, ar tanku izbraucot cauri pils vārtiem, tā izbeidzot karu. Šī pils, ko redzam, ir būvēta tās vietā, kas 1962. gadā tika bombardēta ar iznīcinātāju lidmašīnām, lai nogalinātu dienvidvjetnamiešu prezidentu. Ēka tika pabeigta 1966. gadā, un kopš tā laika te palika Dienvidvjetnamas prezidents. Tā kā līdz pils atvēršanai un tūrei, kas maksā 2 eiro katram, jāgaida divas stundas, dodamies tālāk. Jāiet diezgan lieli gabali, bet tā taču pilsētiņu var kārtīgāk iepazīt! Tālāk no centra atklājam arī zemākas cenas. Tā jau ir — pirmajā dienā vienmēr sanāk pārmaksāt, līdz apjaut īstās cenas. Hošiminas pilsēta esot dārgākā Vjetnamā un viena no dārgākajām Āzijā, lai gan tā jau nemaz nav tik dārga!
Diena ir ļoti karsta un saulaina, bet labi, ka šeit ar šortiem staigāt ir normāli. Gandrīz 75% no vjetnamiešiem nepieder nevienai reliģijai, daudzi vēl joprojām tic saviem gariem un citiem dabas dieviņiem. 12% no visiem iedzīvotājiem ir budisti, 8% kristieši un tad mazās reliģijas, par ko vairāk tā arī nezinām. Šajā valstī 90% ir vjetnamiešu, ir 2% taizemiešu, 2% kambodziešu un tad neskaitāmas cilšu grupas. Valsts kopumā ir vairāk nekā 300 tūkstošu kvadrātkilometru platībā ar 95 miljoniem iedzīvotāju.
Sasniedzam skaistu katedrāli, kas gan ir celtniecības stadijā, tāpēc te nevar ieiet. Bet nu jau redzams, kur tie tūristi paliek. Šī ir franču katedrāle, simtprocentīgi būvēta no importētiem franču būvniecības materiāliem. Priekšā katedrālei stāvošā Jaunava Marija 2005. gadā esot lējusi asaras, kas esot izraisījis masu paniku, un ielas ap katedrāli pat slēgtas. Liels cilvēku pūlis stāvējis pie katedrāles, atsakoties kustēties vairākas dienas no vietas. Turpat blakus ir arī pasta stacija, kas te ir kā apskates objekts. Iegājuši tajā iekšā, saprotam — tā ir īsts mākslas darbs! Aizrauj ne tikai burvīgās telpas, bet redzamā rosība vēstuļu un paciņu saņemšanā un izsūtīšanā. Tepat ir arī vietējo darinātās atklātnītes un citi suvenīri. Daudz lētāk nekā tirgū, ko vakardien apmeklējām. Viss ir skaisti, un arī mēs šādus tādus nieciņus nopērkam piemiņai.
Paņēmuši pirkumus, dodamies uz strūklaku, kur gan visas strūklas noslēgtas, bet jaunieši tāpāt sastopami. Tā ir vietējo iecienītākā atpūtas vieta, savukārt tūrists var nedaudz iepazīt vjetnamiešu tīņu stiliņu, kaut vai pavērojot viņu ģērbšanos. Te viens arī savu kaķi satērpis biezā jakā un pielicis pie saitītes. Tā kā jāstaigā gar lieliem dīķiem, kaķis izskatās galīgi izmisis. Apsēžamies kādā ēstuvītē un paņemam pa tējai. Tējas un kafijas te ir visdažādākās. Tradicionālās ir ledus tēju variācijas, kurās vietējie met iekšā visādas želejas bumbas un augļu gabaliņus! Ņamm! Dīvaini gan, ka te lieto tik daudz plastmasas. Ikkatrs produkts, pat kolas bundža, ko pircējs izdzer uz vietas, tiek likta maisiņā. Labi gan, ka vismaz nav atkritumiem piemētātu ielu. Arī ielas dzīvnieku te nav.
Kājām dodamies uz ķīniešu rajonu, kur ir skaista pagoda un templis. Imperatora pagoda ir viena no ievērojamākajiem apskates objektiem pilsētā. To 20. gs. būvēja ķīniešu iebraucēji. Atkal redzam citus rituālus ar eļļas liešanu un vīraku dedzināšanu. Templī ir vairākas istabas ar statujām un skaistiem, no koka grebtiem rotājumiem. Tiešām iespaidīgi, lai gan no ārpuses nemaz neliekas, ka iekšā kas tāds varētu būt! Pie paša tempļa mazā dīķītī peld vairāki milzīgi sami, bet būros tiek turēti bruņurupuči.
Visbeidzot vilcienu stacija. Rīt gribam doties tālāk, lai paspētu izbraukt visu valsti un daudz redzēt. Mūsu nākamais lidojums ir no pašiem ziemeļiem — no Hanojas. Iespējams, vilcienu satiksme varētu būt lētākais pārvietošanās veids, tomēr daudz par transportu Vjetnamā vēl nezinām. Stacija ir glīta un kārtīga, biļetes iegāde notiek ar numuriņu palīdzību. Tepat ir arī infocentrs, kur angliski mums māk izskaidrot, ka uz mūsu nākamo pieturvietu vilciens atiet vien reizi dienā, pusseptiņos rītā.
Gaidām savu kārtu, lai nopirktu biļetes, mūs aplenc SIM kartes tirgotājas. Brīnās, ka mēs iztiekam ar bezvadu internetu, tomēr pierunā mūs iegādāties bezlimita internetu par četriem eiro mēnesī. Tas diezgan atvieglos ēdienu nosaukumu “zīlēšanu” un visu pārējo.
Ievērojam ko interesantu — vjetnamiešiem ir pašiem savs kalendārs, un tā datumi parakstīti apakšā mūsu ierastajiem datumiem. Laiks doties atpakaļ. Ar kaučsērferu sarunāts tikties astoņos vakarā, bet vairs nav kur steigties. Visu, ko neesam paspējuši izpētīt, redzēsim rītdien. Pa ceļam meklējam vakariņas, bet neviens angliski nerunā. Nosaukumus vjetnamiešu valodā nesaprotam, bet tur, kur ir ēdienkarte angliski, viss ir vismaz dubultās cenās. Mūsu skatienu pārtver kāda sviestmaižu pārdevēja, kas uz ielas gatavo lielas maizes par 30 centiem. Sakām, ka tādas gribam, bet viņa maizītē saliek visādas ādas un kuņģus. Rādām, ka gribam tikai olu. Vietējie mēdz apvainoties, ja kaut kas nenotiek pēc viņu prāta, arī tante nākamajiem pircējiem rāda uz nenopirkto maizi un uz mums, skumīgi stāstot savu stāstu. Pie maizītēm tiekam, un vēlāk arī pie savas zupas jau iemēģinātajā vietiņā. Liekas, motociklu kustība šajā pilsētā nekad nerimst.
Astoņos tiekamies ar mūsu jauno draugu Kristiānu no Nigērijas. Viņš mums stāsta, ka Vjetnamā dzīvo jau deviņus gadus, bet viņam ir pieci brāļi, kas palikuši Nigērijā. Tur esot grūti, darba nav, notiek nepārtrauktas cīņas. Viņš pats nodarbojas ar biznesu — šeit taisa drēbes un sūta uz Nigēriju. Te apģērba ražošana ir lēta, tur savukārt to daudzi iegādājas. Tikai esot jāuzmin, kāda veida stilam attiecīgajā laikā ir piekrišana. Ar taksometru nokļūstam lielā trīsstāvu mājā, kur mums tiek piešķirta sava istabiņa. Visu trīsstāvu ēku ar vairākiem kabinetiem un vannasistabām vīrs īrē par 500 eiro mēnesī. Mēs iesakām viņam te atvērt viesnīcu. Esam taču aiz lidostas! Žēl gan, ka varam te palikt tikai šo nakti, jo pēc tam mūsu vilciena brauciens ir tik agri, ka autobusu satiksme vēl nebūs sākusies.
Runājam daudz, uzzinām vairāk par paša vīra dzīvi, bet par ceļošanu viņš nav diez ko ieinteresēts un arī ģeogrāfiski par citām valstīm neko daudz nezina. Vīrs ir tiešām sirsnīgs, un vakars ir izdevies!
Hošiminā ir vairāk nekā 80 universitāšu un vairāk nekā 4,5 tūkstoši istabiņu pieczvaigžņu viesnīcās. Te ir 9 miljoni cilvēku. 5 miljoni transportlīdzekļu, no kuriem tikai 400 000 ir automašīnas. Uzminiet, kas ir pārējais! Šajā pilsētā ir augstākais ikgadējais IKP pieaugums valstī, tā ir viena no visstraujāk augošajām Vjetnamas pilsētām. 3 miljoni tūristu ik gadu apmeklē Hošiminu!
114. diena
Šodien dodamies tālāk. Ceļamies agri un pēc pieciem izejam no viesnīcas. Nespējam noticēt savām acīm — pilsēta vēl joprojām nav aizgājusi gulēt, un liekas, ka arī neaizies. Bāri ir pilni cilvēkiem, ielās tiek gatavoti ēdieni — vai nu no vakardienas, vai arī jau stādā šīsdienas darboņi. Satiksme arī, protams, nav rimusi, bet jāuzmanās, jo redzam, kā tie, kas kājās nostāvēt pēc ilgās nakts bārā vairs nevar, sēžas uz sava braucamā. Arī tūristi.
Ielās redzams viss — tie, kuri guļ pie veikaliem, tie, kuri cep uz oglēm gaļu, tie, kuri steidzas pēc brokastu aliņa, un visi citi. Hošimina ir jāredz gan dienā, kad vietējie ir gatavi uzņemt viesus visos apskates objektos, gan vakarā, kad iededzas pilsētas gaismas, gan naktī, kad ballīte pulcina visus šeit dzīvojošos un pilsētas viesus, un arī agri rītā, kad redzami pagurušie un tikko cēlušies, un katram te atrodas sava vietiņa. Vjetnamas lielākā pilsēta mums ir devusi ļoti plašu iespaidu par šo valsti.
Laikus esam pie stacijas, pa ceļam iegādājamies brokastu maizes. Mūsu atteikšanos no gaļas te nesaprot. Vietējie tiešām nav priecīgi, ja kāds tos pamāca, kā gatavot. Pagaidām ar ēdiena pirkšanu mums ir visgrūtāk, bet mācāmies.
Ierodamies stacijā un dodamies uz platformām. Vilciens jau klāt, un atrodam savu vietu. Mūsu vagons ir ļoti skaists. Mīksti, ērti krēsli, kondicionēts gaiss un galdiņš ar rozeti. Lieliski!
Ar vilcienu braucam cauri pilsētai starp vairākstāvu mājām, pāri upēm, kur zvejnieki lielās laivās gatavojas garai dienai. Pilsēta jau modusies. Uz ceļiem rindās gaida motocikli, cilvēki rosās ceļmalās. Ar mums vagonā brauc gan vietējie, gan ārzemnieki. Brauciena laikā beidzot iepazīstam Vjetnamas džungļu dabu.
Kartē izpētām, ka pilsētas centrs ir divu kilometru gājienā, un tur arī ejam. Pa ceļam jāatsaka taksistiem, kas brauc blakus, nemitīgi piedāvājot savus pakalpojumus un baidot ar divu kilometru gājienu. Bet mēs tos pievaram. Arī šajā pilsētā ir motociklu satiksme, bet tā nav tik briesmīga kā Hošiminā. Protams, mums nav ne jausmas, kur atrast autobusu, bet ejam pa kartē atrasto ceļu, kurš ved uz Muini.
Atrodam autobusu, un par 50 centiem katrs dodamies uz Muines pilsētiņu, pa logu vērodami Vjetnamas krastmalu. Kad tuvojamies mūsu galamērķim, esam pārsteigti — visi uzraksti krieviski! Aptiekas, suvenīru veikali un ēdienkartes. Vjetnamiešu, ķīniešu un krievu valodā! Tas gan interesanti! Busiņā iekāpj krievu sievietes. Saprotam, kas ir galvenie tūristi šajā vietā. Informācijas materiālos bija teikts, ka šī pilsēta vien attīstās, lai vēlāk kļūtu par īstu tūrisma pērli.
Izkāpjam pie mūsu rezervētās viesnīcas. Šoreiz Booking.com liela izvēle nebija, tāpēc paliekam atsevišķā istabā par 7 eiro. Ieejam blakus esošajā restorānā. Kā reiz veģetāriešu! Smejam par anglisko tulkojumu — “veģetāriešu liellopa zupa”, “veģetārās liellopa nūdeles”. Viss tiešām lētāk nekā Saigonā! Te viss ēdienkartē ir par vienu eiro, alus — par 40 centiem. Paņemam zupu un tās pašas nūdeles. Maltīte jāgaida ilgi, jo ir viena ēdiena gatavotāja un vesels bars tūristu. Šoreiz dzirdam arī angļu valodu. Nūdeles sagaidām pēc pusstundas, tad mums pasaka, ka dārzeņu zupas nav. Paņemam citu zupu — viņu tradicionālo “Pho”, kas tiek atnesta uzreiz pēc minūtes. Skaidrs, kam ir pieprasījums.
Nonākam pie kāda avotiņa, ko visi sauc par Pasaku avotu. Maza upīte vijas cauri krāsainiem, no smiltīm veidotiem kalniem. Apburoši! Visi atpūtnieki mierīgi novelk apavus un savu ceļu turpina pa pašu mazo, silto straumīti, apbrīnodami smilšu kalnus, kas tos ielenc. Tālāk gan izrādās, ka ārzemniekam ieeja maksā 50 centu. Apkārt ir džungļi, ēstuvītes ierīkotas pat ūdenī. Mēs turpinām visu ceļu, beigās ūdens ir līdz pat ceļgaliem, bet esam tie retie, kas sasniedz ūdenskritumu! Labi, ka neviena čūska un dēle mūs neatrada.
Uzejam uz lielā ceļa, ārpus džungļiem un skaistiem smilšu veidojumiem un sešus kilometrus soļojam pa milzīgu, pamestu lielceļu līdz pat smilšu kāpai, ar ko šī vieta izceļas. Nesaprotam, kāpēc ceļš, liels un skaists, netiek lietots. Visa dzīvība laikam ap to krastu. Sasniegtā kāpa ir vienreizīga. Tāds kā tuksnesis pilsētā, kuru apbrīnot sanākuši daudzi. Ir arī sievas, kas piedāvā savus plastmasas paklājiņus, lai no smilšu kalniem varētu šļūkt lejā. Jā, viņiem te citas izklaides. Un daudzi šos paklājiņus arī izmanto, bet mēs labāk to darām sniegā. Pasēžam uz kādas lielas kāpas un skatāmies saulrietā. Tiešām apburoša vieta! Vjetnama ir tik bagāta ar šādām burvīgām, lētām atpūtas vietām, ka nevaram vien izvēlēties, kur un kā doties.
Vjetnamieši ir lieli smēķētāji, un Vjetnama ir smēķētāju paradīze. Uz katra stūra pārdod lētas cigaretes. Viena paciņa ar divdesmit cigaretēm tādu zīmolu, kas sastopami arī pie mums, te maksā līdz vienam eiro. Arī ielās staigā dāmas ar lielām koka kastēm. Ja vēlies vai arī pat ja nevēlies, tās kasti vienmēr atver un parāda savu milzīgo smēķu klāstu, ko iespējams iegādāties par centiem. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 25% vjetnamiešu smēķē, tomēr smēķēšana tiek pieskaitīta pie “vīru ieradumiem”, līdz ar to visdrīzāk ar cigareti iespējams redzēt vīrieti, ne sievieti. Vēl populāri ir smēķēt no bambusa taisītās pīpes.
(Turpmāk vēl.)
