(25. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
99. diena
Šodien ceļamies agri, lai paspētu uz vilcienu. Piecos vēl tumšs, ārā līst. Sakrāmējam mantas un dodamies ceļā. Lai arī vilciens ir tikai pusdeviņos, nevar zināt, kādi būs sastrēgumi šajā rīta stundā. Kad izejam, debesis ir jau gaišas un lietus pārstājis. Pa ceļam uz autobusu mūs pārtver divi suņuki, viens no prieka gaudo, otrs burtiski lec virsū. Paglaudām, bet gardumu nav. Kad suņi pieskrien klāt kādam vietējam, viņš uzreiz lec nost. Te neviens nav radis pie dzīvniekiem.
Nepilnas stundas laikā esam dzelzceļa stacijā. Gaidām vilcienu uz Kendiju. Tā ir Šrilankas viducī, starp kalniem. Tā ir valsts otra lielākā pilsēta un pēdējā senās karaļvalsts galvaspilsēta. Mums par pārsteigumu, tieši šajā vietā ir svētākie budisma tempļi.
Mūsu vilciens ir klāt. Vagons ir neliels, nedaudz kārtīgāks kā Indijā, bet pats vilciena brauciens nav īsti baudāms, jo sliedes briesmīgas, kratāmies no vienas puses uz otru, no augšas uz leju. Pa logu redzami applūduši lauki. Dažviet varētu pat teikt, ka tā jau ir plūdu riska zona, jo koki līdz pusei ūdenī. Pagaidām vēl nelīst, tas notiek vakaros.
Lai gan mūsu vietas nav blakus, vagons vēl nav pilns un varam aizņemt kāda cita vietu. Arī šajos vilcienos sākas spiegšana, tiklīdz iebraucam tunelī. Atceramies, ka budismā nav labi rādīt pēdas, tāpēc nu vairs nevar pacelt savu kāju uz pretim sēdošā krēsla, kas Indijā hinduistiem ir pilnīgi normāli. Sasniedzam zaļzaļus kalnus un džungļus. Vilciens lēnām čunčina pa kalna maliņu, un mēs varam redzēt krāšņo dabu!
Pēc trīs stundu brauciena esam Kendijā. Kalnos vismaz var atvilkt elpu. Dodamies uz rezervēto viesnīcu, cerot, ka nebūs tik slikti, kā rakstīts viesnīcas atsauksmēs. Prieks par to, ka šajā pilsētā viesnīcās ir zemākas cenās nekā Kolombo lielās konkurences dēļ.
Jāiet cauri tirgum un gar lielu ezeru, kas ir turpat blakus svarīgam templim, par ko pastāstīsim vēlāk. Pa ceļam uzrodas arī viesnīcu piedāvātāji, un tad saprotam, ka tiešām esam atraduši lētāko. Jāiet nedaudz ārpus Kendijas, pa kalnu uz augšu, tad lejup un atkal augšā, līdz esam klāt pie diviem smaidīgiem vīriem, kas angļu valodu tikpat kā nesaprot. Tiekam novesti pagrabstāvā, divas nelielas gultas un vannasistaba, kurai durvis ieliktas otrādi — tā, lai no ārpuses viens otru varētu ieslēgt. Maksājam vien sešus eiro par šo prieku, tā ka viss super!
Dodamies apskatīt pilsētu. Sākumā vēlamies ieiet lielajā templī, pārbaudē mums saka, ka Arča nav pienācīgi apģērbies. Pleciem jābūt apsegtiem, bet Arča ir šortos un bezpiedurkņu kreklā. Nu nekā. Nonākot pilsētas centrālajā daļā, uzreiz atrodam ēstuves un izvēlamies veģetāro, uz kuras lieliem burtiem rakstīts “DOSA” — tā ir indiešu rīsu pankūka, kas mums no sirds apnikusi. Bet te atkal paēdam rīsus un priecājamies par indiešu mērcēm, kas šeit garšo daudz labāk. Veģetārisms Āzijas valstīs tiek saprasts citādāk kā pie mums. Ja pie mums ir veģetārieši un vegāni, vieni neēd gaļu, bet otri neēd arī zivis, sieru un citus piena produktu izstrādājumus, tad te veģetārieši neēd olas, bet pret pienu nekādu iebildumu nav.
Ieejam citā templī, kur nevienam nav pretenziju pret Arčas atkailinātajām vietām. Arčam tiek sniegts vien bezmaksas lakatiņš, ar ko apsegt plecus. Jāsamaksā piecdesmit centu ieejas biļete katram. Tepat mūsu biļeti izpētīt palūdz kāda tempļa apmeklētāja — sieviete brīnās, ka par ieeju templī jāmaksā. Šrilankā ārzemniekam jāmaksā par visu. Tās ir tūrisma sekas. Templis, kurā esam nokļuvuši, ir interesants, jo vienā istabā tiek pielūgti hindu dievi, citā — uzslieta milzu Budas statuja. Protams, Buda arī nāk no Indijas un tiek uzskatīts par vienu no hindu dieva Višnu inkarnācijām. Tomēr atšķirīgas ir ticības un rituāli katrā no tām.
Ejam pa bagātīgo tirgu, kur ir gan augļi, gan dārzeņi, gan drēbes un suvenīri. Viss diemžēl ir astronomiskās cenās. Lai gan vietējie skrien pakaļ, sakot, ka šīs ir “vietējo cenas”, nu jau zinām, ka Šrilankā viens banāns nemaksā 50 centu. Protams, apkārt tūristi no bagātajām Eiropas valstīm kārtīgi iepērkas. Tomēr interesanti gūt tirgus pieredzi. Indijā tas ir kas neiespējams lielo pūļu dēļ. Te ir mierīgāk, bet aplūkot katru roku darinājumu mums traucē uzmācīgie pārdevēji, kas uzreiz “bombardē” ar simtiem jautājumu un piedāvājumu.
Pēc tirgus kāpjam netālajā kalnā. Pilsēta atrodas uz pakalniem. Esam atraduši skatpunktu, no kura var redzēt skaisto ezeru un zaļzaļo pilsētu no augšas. Velti pūlējāmies, jo, nokāpuši lejā, uzreiz kāpjam citā kalnā uz lielu Budas statuju. Kad sasniedzam milzīgo skulptūru, atkal varam redzēt skaisto Kendiju no augšas. Atkal jāmaksā ieejas biļete, šoreiz eiro vērtībā.
Budas statuja, kurā var ieiet pat iekšā, ir milzīga un jauka. Tepat var izpētīt, cik daudz milzu Budas statuju Šrilankā sastopams. Te atspoguļoti gan statuju attēli, gan vietas, kur tās atrodas. Arī statuju augstums un poza, kādā Buda attēlots. Šajā vietā var uzkāpt arī līdz pat milzīgā Budas plecu līmenim. Ir mūki, kam vietējie bučo apmetni, un ir neliels suvenīru veikaliņš, kurā neieejam.
Ar to arī beidzam šīs dienas pilsētas izpēti. Ārā jau smidzina, mēs kādā restorānā līdzņemšanai paņemam tradicionālos “maizes makaronus”, kā mēs tos saucam. Te gan mūs neapvelta ar tik lielām porcijām kā Kolombo. Bet izvēle ēstuvju ziņā te ir liela. Cenas ir zemākas nekā Indijā.
Bēgam no lietus. Pa ceļam mums piedāvā iegādāties biļetes uz kādu stundu ilgu šovu ar tradicionālajām dejām par pieciem eiro, bet to vēl nepērkam. Makaki ieņem dzīvojamās ēkas pilsētas centrā, kamēr mēs paliekam ļoti klusā vietiņā. Vien tieši aiz loga ir caurule, no kuras notekūdeņi tek lielā ūdens kanālā, tāpēc šķiet, ka līst nepārtraukti. Internetā vairāk apskatām pilsētu un saprotam, ka daudzos apskates objektos ieejas maksas ir nesamērīgi augstas, atkal šis tas jāpārplāno.
Daudzreiz saukta par labāko salu pasaulē, Šrilanka var piedāvāt īstu burvību. Liela daļa šo valsti gan zina ar citādu nosaukumu — Ceilona. Šis nosaukums radās no vārda Ceilão, ko Šrilankai deva tās pirmie koloniālie valdnieki portugāļi 1505. gadā. Vēlāk tagadējā Šrilankā valdīja briti, un tie valsts nosaukumu iztulkoja kā Ceylon. Valsts nosaukums tikai mainīts, kad Šrilanka kļuva par republiku 1972. gadā.
1824. gadā briti no Ķīnas šeit ieveda pirmo tējas augu, kas tika iestādīts Karaliskajā botāniskajā dārzā ārpus Kendijas. Vēlāk tas uzplauka par lielu biznesu. Nu Šrilanka ir viena no lielākajām tējas ražotājam un eksportētājām visā pasaulē. Te tiek ražota Ceilonas melnā, zaļā un baltā tēja. Arī slavenā “Lipton” tēja ir no Šrilankas. Vairāk nekā viens miljons šrilankiešu strādā tējas nozarē.
100. diena
Mūsu ceļojuma simtā diena! Šodien taču jāsvin!
Lai arī sākumā bijām plānojuši no pilsētas izbraukt, lai apskatītu Karalisko botānisko dārzu, tad izlasām, ka tie prieki nemaz nav tik lēti un ieeja botāniskajā dārzā nav mums pieņemamā cenā. Netālu no dārza iekārtots arī Ceilonas Tējas muzejs, kur var uzzināt tējas vēsturi šajā valstī un to, kā tēja tika nogādāta Anglijā, kā tā izplatījās. Ja katrā vietā atstāsim 10 eiro par apskates objektiem, mājās būs jābrauc ātrāk. Tāpēc nospriežam, ka labāk apskatīsim tos tējas laukus, kas ir bez maksas jau kādā no mūsu nākamajām pieturvietām.
Arī templī, kas ir galvenais apskates objekts Kendijā, šoreiz neejam. Tas ir vēl dārgāks. Šajā templī atrodas Budas zobs, tāpēc templi sauc par Zoba templi. Šis, protams, līdz ar to arī ir viens no svētākajiem budistu tempļiem. Esam bijuši tik daudzās reliģiskajās ēkās, ka nemaz nav žēl, ka šo neredzam.
Toties kapsēta ir par brīvu. Te ir pat norādes kā uz apskates objektu. Šeit saglabājušies pieminekļi no britu laikiem, kapsētu apsargā mazs ruds suns un tepat rotaļājas pērtiķi. Kāds strādnieks nāk parunāties, bet Latviju, protams, nezina, un ar to arī viss beidzas.
Nonākam dzelzceļa stacijā. Mūsu nākamā plānotā pieturvieta ir šrilankiešu svētais kalns. Lai arī mūsu viesnīcas saimnieks pārliecināts, ka tagad nav īstais laiks turp doties, jo nav sezona — ir lietains un auksts, tāda jau ir visa Šrilanka! Nāksies vien samierināties ar lietus lāsēm. Kaučsērfingā jau esam “bombardējuši” visus tur esošos šrilankiešus, cerot, ka tomēr kāds atsauksies un mūs te uzņems, lai nav jātērējas par viesnīcām. Smieklīgi, ka telti vēl neesam izmantojuši, bet noteikti Austrālijā tā būs mūsu vienīgā naktsmītne. Protams, biļetes līdz mūsu nākamajam galamērķim izpirktas, bet mums iesaka nākt rītdien stundu pirms vilciena atiešanas laika un pirkt nerezervētās vietas. Uh, varam jau iedomāties, kāda būs cīņa! Šrilankieši ir traki šajā ziņā. Taču būs jauna pieredze.
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Cauri tirdziņiem, kur iešļūcenes maksā septiņdesmit centu — tikpat, cik viens banāns, un garām ēstuvēm, kur pavāri klabina savas lielās lāpstas, ar ko gatavo tradicionālo ēdienu kotu. Ir ļoti daudz ārzemnieku, te atpūsties atbraukušas arī ģimenes ar bērniem. Indijā tādu skatu, protams, neredzēt. Ir milzu ķīniešu grupas, kas uzreiz bloķē mazās ieliņas. Tiem visiem garām dodamies uz kādu ēstuvi, kur cenas ir pavisam zemas, bet ēdiens lielisks, un atpakaļ uz istabu, lai noskatītos kādu vecu filmu un izgulētos pirms ilgā ceļa kalnos.
Tikai 2016. gadā Pasaules Veselības organizācija pasludināja Šrilanku par brīvu no malārijas. 20. gadsimta vidū Šrilanka bija viena no visvairāk malārijas skartajām valstīm pasaulē, bet antimalārijas kampaņa sasniedza tās mērķi, palīdzot iznīcināt parazītu, kas slimību izraisa.
Salā no 1983. līdz pat 2009. gada maijam norisinājās Šrilankas pilsoņu karš. Tā sauktie “Tamilu tīģeri” cīnījās, lai izveidotu neatkarīgu Tamilu valsti. Tikai pēc 26 gadu militārās kampaņas Šrilankas armija 2009. gada maijā uzvarēja Tamilu tīģerus, lai izbeigtu pilsoņu karu. Protams, tas izraisīja nopietnas grūtības iedzīvotājiem, videi un valsts ekonomikai, kara laikā tika nogalināti 80 000 — 100 000 cilvēku.
2004. gadā Indijas okeāna cunami izpostīja Šrilanku. Vairāk nekā pusmiljons cilvēku tika pārvietoti, vairāk nekā 30 000 nogalināti. Tiek ziņots, ka dzīvnieki visā Šrilankā sajuta cunami pat stundu iepriekš, pirms vilnis atnāca. Ziloņi esot bēguši no pludmales, flamingo pacēlušies augstākajos Jalas Nacionālā parka zaros.
(Turpmāk vēl.)
