(21. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
80. diena
Šodien Goa. Esam sasnieguši Kolvas pludmali un izgulējušies tieši tik, cik nepieciešams laiskai dienai. Naktī ar kondicionieri, kas noregulēts uz 23 grādiem, ir auksti. Kā jau Indijā dzīvojošais mūsu latviešu draugs Aigars teica, pie karstuma ātri pierod. Un tad arī 20 grādi ir par aukstu.
Pirmais, ko izlasām ziņās — ciklons Gaja plosās Tamilnadu štatā, kur bijām Čennajas pilsētā. Evakuēti jau 76 tūkstoši cilvēku, 13 gājuši bojā, vairāki pazuduši. Un šī milzu vētra virzās uz Keralas štatu — mūsu nākamo pieturu. Tā kā jau iepriekš veiksmīgi izvairījāmies no visām dabas katastrofām, arī tagad ceram izlaist šo vētru.
Kolva nav tūristu vieta Goa štatā, bet, tā kā ir tūrisma sezona, cilvēku ir daudz. Joprojām visi veikaliņi ir uzdrukājuši uzrakstus arī krievu valodā. Un te dzīvojošie mūs uzrunā: “Zdravstvuite, madam, morožennoje?” Lai arī liekas, ka tūrisma sezonā būs dārgāk, arī tagad istabiņa Kolvā ir par trīs eiro vienam cilvēkam. Un pie pašas pludmales. Vai nav lieliski?
Goa rajonā ir tūristu vieta Arambola. Tur, protams, jārēķinās ar augstākām izmaksām. Arī mēs iepriekš paceļojām pa Goa štatu, bet šoreiz esam atbraukuši tikai pēc saulītes. Šajā štatā ir daudz mierīgāk un kārtīgāk. Tāpēc esam pārliecināti — ja kāds mums saka, bijis Indijā, bet tikai Goa, tas noteikti nezina, kāda ir patiesā Indija.
Ārā ir ap 40 grādiem, nedaudz sutīgs, tāpēc ilgi ārpus ūdens nav patīkami. Pludmales ir pilnas. Tuvākās aizņem indieši, bet te nepaliekam. Ir arī daži krievi, kas tālāk nevēlas iet. Bet tad viņi paliek indiešu un atkritumu laukā. Indieši peldas ar drēbēm, bet lielāka izklaide tiem ir laivu braucieni. Ir alus, ir gaļa. Mēs paejam tālāk, pa tām pašām vietiņām, kur bijām pirms diviem gadiem. Un tepat ir arī kāda ārzemnieku atvērta ēstuve, kas ir nožogota, vairāk iekšā palmās, līdz ar to nesasniedzama indiešu fotoaparātiem. Neatceramies, no kuras valsts nāca saimnieki, bet viņi paši arī mūs sagaida. Dīvaini gan mums liekas tas, ka šo gadu laikā šajā necilajā vietiņā nekas nav mainījies. Tie paši noplīsušie matrači, tie paši netīrie saulessargi. Te pat nav nepieciešami līdzekļi, lai visu uztaisītu smuki. Mazgāšana, neliela piepucēšana. Vai nu ārzemnieki Indijā ir palikuši slinki, vai arī ar tīrību nevēlas pievērst sev lielāku uzmanību, jo atrodas starp vietējo iestādēm.
Tālāk, pa pludmali ejot, parādās lielas krievu grupas. Un tur vietējie baidās fotografēt. Mēs izvēlamies zelta vidusceļu. Saulīte cepina, lienam jūrā. Viļņi ir milzīgi, bet ūdens ir tik silts! Siltāks kā jebkurā dušā, kas ir Indijas viesnīcās. Te peldas arī krabji, jūraszvaigznes un gliemeži. Visus paņemam rokās un kārtīgi izpētām. Medūzu vēl nav. Glābēji pieskata tūristu mazos bērnus, kas bez uzraudzības ālējas pa lielajiem viļņiem.
Mēs izvelkam tikko pirktās grāmatas un vienkārši atpūšamies. Tik skaista un mierīga ir šī Indijas puse! Protams, nedēļu ilga gulēšana saulītē nebūtu lietderīga. Bet divas dienas atļaujamies. Mums jau tā šī reize Indijā ir pārsteidzoši veiksmīga.
Ārzemju meitenes arī iet peldēties krekliņos, ko jau iemācījāmies pagājušajā reizē.
Visur izklātas saules gultas. Viss bez maksas, jo nopelnīt te galvenokārt var ar pārdoto kafejnīcā. Arī suņi peldas jūrā, ir daži zvejnieki. Diena ir skaista.
Pēcpusdienā, kad temperatūra nokritusies līdz 38 grādiem, dodamies atpakaļ. Ilgi šādā saulītē nevar. Pusdienas ēdam mājās. Un ko gan citu kā ceptus kartupeļus! Pat Vikrams mums teica, ka atceras mūsu pagatavoto maltīti. Indieši gan to īsti neizprot.
81. diena
Vēl viena diena Goa. Jau rīta agrumā temperatūra uzlēkusi līdz trīsdesmit grādiem, mēs dodamies pēc dārzeņiem, lai pagatavotu lētu un “garu” maltīti. Protams, te iespējams iegādāties arī dažādus augļus, īpaši mango. Pagājušajā reizē Dienvidamerikas valstī Peru mango plūcām no kokiem, bet pēc trīs dienu mango ēšanas tos vairs negribējās. Tagad gan ikviens auglis liekas ļoti gards.
Mūs uzreiz pārtver kāds vietējais, jautādams, vai esam no Somijas. Interesanti, ka šoreiz tam neizskatāmies pēc krieviem. Kad nosaucam mūsu valsti, jau gaidīdami apmulsušus skatus, vīrietis uzreiz pasaka — paldies. Oho, tātad latvieši te ir bijuši! Vīrs piedāvā velosipēdu īri un ēdiena gatavošanas stundas. Bet tas viss ir pārsteidzoši augstās cenās. Pat nevaram iedomāties, kurš par ēdiena pagatavošanas apgūšanu maksā vairāk nekā desmit eiro.
Pēc dārzeņu un augļu brokastīm dodamies uz pludmali. Te jau atkal mūs uzrunā krieviski. Ieejam ājurvēdas veikaliņos, kur lēti var iegādāties dažādas interesantas ziedes un krēmus. Iejūkam krievu pūlī. Dažreiz gan vietējiem pārdevējiem intereses pēc pajautājam, kurā valodā viņi runā. Un tad tie uzreiz atvainojas un saka, ka krieviski.
Nokļūstam līdz pludmalei, kur mūs sagaida desmitiem saldējuma pārdevēju. To te ir visvairāk. Pamainām savu vietu, bet vēl joprojām neizvēlamies pludmales, kas ir vistuvāk galvenajai ielai, jo te paliek tikai indieši, līdz ar to rodas arī atkritumi, stikli un tā lielā “balto” fotografēšana.
Jauki gan, ka Goa var iegādāties tikko ķertu zivi par pieciem eiro. Bet mēs šeit ēdienu nepērkam. Lasām savas grāmatas, ķeram viļņus, guļam saulītē un beigās baudām alu. Tad saņemam ziņu, ka mūsu namatēvs tomēr ieradīsies mājās. Jau šovakar!
Tās pašas govis pludmalē, suņi veldzējas jūrā. Viļņi ir lieli, un jāiet dziļi ūdenī, lai tie neveļas pāri galvai. Smiltis ir dedzinoši karstas. Citi “baltie”, iedami ūdenī, mums krieviski lūdz pasargāt mantas. Redz, izskatāmies pēc “savējiem”. Viss notiek! Pat nemaz negribas rītdien doties tālāk, taču zinām, ka arī Keralas štatā būs interesanti. Esam atraduši kaučsērferu un pilnībā gatavi jaunajam stāstam.
Vēlāk satiekam kaučsērferu Vikramu, ko iepriekš redzējām pirms diviem gadiem. Protams, mums ir daudz ar ko padalīties. Vīrs ir īsts uzņēmējs un nu jau strādā uz piecām dažādām pusēm, plāno apmeklēt arī Latviju. Mēs mudinām Vikramu braukt ciemos tad, kad paši esam mājās. Tā taču viņam būs iespēja visu redzēt no pavisam citas puses! Tik tiešām priecājamies, kad arī mūs apciemo mūsu draugi. Tagad visa pasaule pazīstama!
84. diena
Nakts viesnīcā nav pasakaina. Lai arī zibeņo visu nakti, tas mūs netraucē, bet istabā ir ielīduši odi, esam kārtīgi sakosti. Sedzamies ar palagu, bet tad ir ļoti karsti ar visu griestu ventilatoru. Tiklīdz no segas izbāžam kaut pirkstiņu, odi sakož visas brīvās vietiņas.
Koči grūti atrast piemērotu ēstuvi. Ja citās pilsētās ēstuves ir viena pie otras, tad te nākas krietni pameklēt, tomēr brokastis tā arī neatrodam. Atgriežamies viesnīcā, jo visas mums pieejamās ēstuves ver vaļā divpadsmitos.
Te mūs sagaida viesnīcas administrators. Viņš saka, lielā vētra Gaja ir garām, bet virsū nākot cita. Vismaz pagaidām vēl nelīst. Un nu beidzot notiek brīnums. Telefons atdzīvojas! Izdodas “atkost”, kā telefonu izslēgt, un, to ieslēdzot, tas ir atguvies! Nu re, tam visam nez kāpēc bija jānotiek. Varam turpināt ar darbiem un ar pilsētas iepazīšanu!
Pusdienlaikā dodamies ēdiena meklējumos, un te tiešām pārsteidz konkrētie laiki, kad viss tiek pasniegts. Pat kafiju dažās vietās nevar saņemt pirms trijiem dienā. Ir lētās ēstuvītes, un ir tās, kas domātas tūristiem. Te ir daudzi no ASV, tāpēc cenas ir atbilstošas viņu maciņam. Mēs izvēlamies vietējo ēstuves un ceram, ka te ar ēdiena kvalitāti viss būs kārtībā. Rīsos gan atrodam sacepušos kukaini, bet tas jau beigts un ēdams.
Tad dodamies uz kādu UNESCO sarakstā ierakstītu pili, ko reiz Keralā cēluši portugāļi un atjaunojuši nīderlandieši. Ceļš līdz tai ved tālāk no pilsētas daļas tūristiem, te arī parādās lielāka nabadzība un netīrība. Daļu patiesās Indijas jau laikam visur var atrast. Pils gan nav nekāda īpašā, pat īsti nesaprotam, kāpēc tā būtu jāredz. Dažas villas te izskatās daudz skaistākas. Tā atrodas ebreju kvartālā. Galvenais apskates objekts tajā ir sinagoga, kas joprojām ir aktīva. Tie indiešu ebreji ar mazajām cepurītēm gan izskatās galīgi dīvaini. Pie sinagogas ir garas rindas, bet neko īpašu neatrodam. Pirms ieiešanas tajā ir jānovelk apavi. Arī baznīcās tas ir jādara. Indieši tomēr visu nedaudz pielāgojuši savam stilam. Lielākās rindas sinagogas kompleksā ir pie tualetēm.
Pašā ebreju rajoniņā nav lielas atšķirības no visur redzamajām Koči mājelēm, vien suvenīru stendiņu ir vairāk. Ir arī senas gleznas un skulptūras. Ir no metāla darinātas statujas, apģērbs, suvenīri. Te atrodam arī to vīru, kurš mums pārdeva savas smaržu eļļas, un viņš arī priecājas mūs satikt. Atkal viņš parāda visādas smaržas un pastāsta, kā tad klājas ģimenes biznesam. Arvien nespējam nopriecāties par burvīgajiem un noturīgajiem aromātiem. Īsta eļļa no augiem un kokiem. Pat no melnajiem pipariem! Un tik labi smaržo!
Dodamies atpakaļ uz ostu un vēlreiz apskatām neskaitāmās baznīciņas un lielos zvejas tīklus. Tirdziņos var atrast visādas interesantas lietas, bet jau sākam saprast, ka somas arvien piepildās un sākumā no dažām mantām jāatvadās pirms jauno iegādes.
Koči pilsētas attīstību ietekmējuši gan arābi, gan briti, ķīnieši, nīderlandieši un portugāļi. Tā nu te var atrast visu ko interesantu. Šis ir arī galvenais garšvielu maiņas centrs Indijā. Lielākā problēma šajā reģionā ir lietus. Te ir apmēram 130 lietainu dienu gadā, bieži pilsēta applūst. Ceram, ka mēs plūdus nepiedzīvosim.
Atnākam uz viesnīciņu atvilkt elpu. Šodien neesam paspējuši uz kādu šovu. Tā kā Koči ir tūristu vieta, te ir gan tradicionālie teātra uzvedumi ar dažādām maskām, kas maksā apmēram piecus eiro, gan tradicionālās indiešu dejas un koncerti. Ir cīņas mākslas paraugdemonstrējumi, jogas un meditācijas stundas. Bet mēs esam plānojuši rīt doties tālāk. Ne pārāk tālu no Koči pilsētas ir Munnaras tējas lauki, un daba ir tas, ko mums visvairāk gribas iepazīt.
Atkal uz balkona sauc mošeja. Jā, te ir gan mošejas, gan tempļi, gan baznīcas un sinagoga. Koči tomēr atšķiras no citām pilsētām, un te ir patīkami atrasties.
Vakars atkal noslēdzas ar kārtīgu negaisu. Zibens izdedz debesis, šoreiz tas sper pavisam tuvu. Un tā tas tupinās līdz pat rītam. Nu vairs nezinām, kā tikt tālāk. Gan jau kaut ko izdomāsim.
(Turpmāk vēl.)
