Bijusī koknesiete Iveta Voropajeva nu jau astoto gadu dzīvo Alūksnes rajona Māriņkalna pagastā, ir precējusies un kopā ar vīru Andri audzina divus bērniņus — meitu Sindiju un dēlu Ralfu. Rīt, 19. oktobrī, Ivetai 35 gadu jubileja.
Vaicāta, kā jūtas šajā vecumā, Iveta atbild, ka ļoti labi, taču piebilst, ka ik gadu sevī jūt pārmaiņas. Ivetai netrūkst apņēmības, turklāt viņa nebaidās no darba. Viņa strādā Alūksnē par būvmateriālu veikala pārdevēju, tas ir darbs ar cilvēkiem, kas Ivetai ļoti patīk. Cilvēki mēdzot būt tik dažādi. Viņi vēlas ne tikai iepirkties, bet dažkārt vienkārši parunāties.
Viss ir tik mīļš un pierasts
— Kā nonācāt Māriņkalnā?
— Māriņkalnā dzīvo mūsu radi, parasti vasarā braucām palīdzēt siena talkās un pēc tam arī Jāņus svinējām. Pamazām iepazinos ar savu tagadējo vīru, sākām draudzēties, gāja laiks un nolēmām apprecēties. Pārcēlos uz Māriņkalnu. Sākumā dzīvojām pie vīra vecākiem, bet pēc kāda laiciņa turpat Māriņkalnā nopirkām dzīvokli. Piedzima meitiņa, vēlāk dēliņš. Dzīve visu nolika savās vietās.
— Mūsdienās daudzi cilvēki dodas strādāt labi apmaksātā darbā uz Rīgu vai ārzemēm, bet jūs palikāt Māriņkalnā…
— Uz ārzemēm es negribētu braukt. Par došanos uz Rīgu es kādreiz domāju, taču te man viss ir tik mīļš un pierasts — gan Māriņkalnā, gan Alūksnē. Svešā vietā viss būtu jāsāk no jauna, būtu grūti pierast.
Ir grūti atrast darbu, kas patiktu un kuru varētu darīt ar prieku. Liela nozīme mūsdienās ir arī samaksai, bet tā ne vienmēr ir noteicošā. Taču man ir paveicies — man ir darbs, kas tiešām patīk.
Bērni padara dzīvi krāšņāku
— Vai bērni mainīja jūsu dzīvi?
— Bērni ir vislielākā dāvana, kādu cilvēks var saņemt. Katra diena liekas jaunu piedzīvojumu pilna, jo, viņiem augot, ne tikai bērni mācās no mums, bet arī mēs no viņiem.
— Ar ko nodarbojas jūsu bērni?
— Sindija mācās 1. klasītē un apmeklē mūzikas skolu, kur mācās klavierspēli. Drīzumā plānojam Sindiju pieteikt bērnu ansamblī. Viņai ļoti patīk dziedāt. Liene Šomase ir Sindijas mīļākā dziedātāja. Ralfiņš ir mazāks, tādēļ man ir liels palīgs veikalā — skaita skrūvītes un palīdz visos mazajos darbiņos.
Gribēja kļūt par policisti
— Par ko pati vēlējāties kļūt bērnībā?
— Saka jau, ka mūsdienās tā vairs nav tik prestiža profesija, bet reizēm tāpat par to sapņoju. Es ļoti gribēju kļūt par policisti, likās tik aizraujoši gādāt par cilvēku drošību un mieru. Diemžēl ne visus sapņus var piepildīt, un var jau būt, ka tā ir pat labāk. Kad vajadzēja izvēlēties profesiju, liela loma bija draudzībai. Kokneses vidusskolā biju ļoti sadraudzējusies ar vienu meiteni Dženitu, tā nu kopā nolēmām iet mācīties uz Gulbenes arodvidusskolu par dārzkopēm.
(Interesanti, ka jau tajā laikā liktenis Ivetu veda uz Alūksnes pusi — aut.)
— Vai Gulbenē iegūtās zināšanas izmantojat ikdienā?
— Prasmes, ko apguvu, mācoties Gulbenē, gada siltajā laikā lieti noder. Mums ir dārziņš, kurā audzējam ne tikai dārzeņus, bet arī puķes. Parasti cenšos to skaisti iekopt. Sastādot puķes pa šķirnēm vai krāsām, veidojas ļoti skaistas puķudobes. Puķes — tā ir mana sirdslieta.
Emocijām pilna vasara
— Kā aizvadījāt šo vasaru?
— Aizvadītā vasara bija emociju un neaizmirstamu atmiņu pilna. Jaunākā māsa mūs ar Andri uzaicināja par vedējiem savās kāzās. Gatavojām kāzu karogu, avīzi, dažādas spēles. Likās, ka laika ir pārpārēm, bet 8. augusts pienāca vēja spārniem. Kāzu dienā valdīja tāds satraukums! Neko tādu iepriekš nebijām darījuši, bet ļoti vēlējāmies pamēģināt. Viss izdevās godam. Arī jaunais pāris bija apmierināts.
Nevēlētos mainīt pilnīgi neko
— Vai ir kaut kas, ko jūs savā dzīvē vēlētos mainīt?
— Ja godīgi, īstenībā nevēlētos mainīt pilnīgi neko, es pat nespēju iedomāties, kā būtu, ja būtu savādāk. Esmu laimīga, ka man ir mīlošs vīrs un bērni. Galvenais, ka mēs visi esam kopā un veseli.
