Jaunajā gadā savam mīļotajam Čāpiņam solīju, ka neteikšu “nezinu”, bet centīšos atrast atbildi un pareizāko situācijas risinājumu.
Jaunajā gadā savam mīļotajam Čāpiņam solīju, ka neteikšu “nezinu”, bet centīšos atrast atbildi un pareizāko situācijas risinājumu. Tomēr atlika vien secināt, ka man tas nav izdevies. Es atkal saku “nezinu”, jo nevaru pateikt, kā atrisināsies manas un čāpiņa attiecības.
Atkal tuvojas Valentīndiena. Diena, kad es lūgšu viņam piedot. Piedot, ka esmu tāda maza, melna raganiņa, ka mūsu abu sapnī esmu ielaidusi tumšo mākonīti, nespēdama paskaidrot — kāpēc?
Pirmais, ko Čāpiņā iemīlēju, ir viņa izspūrušais cekuliņš, ko plaukstas un nepacietīgie pirksti joprojām cenšas un vēlas bužināt. Savādi man šķita, ka arī Čāpiņš mūsu pirmajā tikšanās reizē mani sabužināja, pat nepazīstot.
Dvēseles radinieki
Grūti neiemīlēt kādu, kuru sastopot tu jau zini, ka viņš ir tavs dvēseles radinieks. Šīs izjūtas atmiņā un sirdī iededzinātas uz mūžu.
Tikpat viegli ir arī kļūdīties — viens solis, un tu jau esi kādam ļoti nodarījis pāri.
Mazām pūkainām pārslām krīt sniegs, ir skaista nakts, un manī ir tāda sajūta, ka šajā mirklī Čāpiņš domā, domā un domā. Man šķiet, ka grūtākais jau ir garām. Esam izrunājušies, mēģinājuši saprast, kāpēc tā notika. Mums abiem tik daudz vēl priekšā, tādēļ mēs labojam sabrukušo tiltu, mācoties piedot viens otram. Tas nav viegli. Teic jau, ka jāmācās no kļūdām, lai neiebrauktu vienā un tajā pašā grāvī divreiz. Tāpēc svarīgi ir pateikt: “Mīļais, tu man esi vajadzīgs!” un sniegt mīļu buču uz deguntiņa.
Sega no lapām
Tagad es smaidu, jūtu, ka esmu neprātīgi laimīga. Ar nepacietību gaidu nākamo rudeni, kad Čāpiņam atkal stāstīšu par to, kā parkā sēžu zem kļavas un lasu krāsainās lapas, lai darinātu viņam sedziņu. Tad mans mīļotais mācīs mani mīlēt jūru.
Šajā piedošanas mācību stundā mēs viens otram daudz stāstījām — pasakas un izjūtas par kādu konkrētu lietu vai notikumu.
Man šķiet, tas bija labākais veids, kā iepazīt vienam otru no jauna, atklāt īpašības, ko ikdienas steigā esam palaiduši garām.
Piedot kavē attālums
Zinu, ka mans puisis tagad ir pie jūras, sēž uz mola un raugās tālumā, bet es esmu tālu tālu prom. Vienīgais, kas mazliet kavē mums abiem piedot līdz galam, ir attālums. Tomēr dažkārt, lai arī cik banāli tas liktos, es atzīstu, ka spēja piedot ir vērtīgākais, kas cilvēkam ir bijis un būs.
Tomēr, Čāpiņ, gaidi mani Liepājā, pie tavām namdurvīm, 14. februārī. Tā ir diena, kad mēs sarunājām piedot viens otram, piedot līdz galam.
Indra (20 gadu)
