Ainis Kaspars ir Septītās dienas adventistu Aizkraukles draudzes mācītājs. Kad pirmoreiz dzirdēju viņa uzvārdu “Kaspars”, jautāju — bet kāds ir uzvārds? “Tādi pārpratumi rodas bieži,” viņš saka.
Uzceļ mājiņu
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Pašlaik dzīvoju Rīgā, bet esmu dzimis un audzis Talsos. Rīgas Celtniecības koledžā ieguvu būvdarbu vadītāja, būvuzrauga diplomu. Pēc tam iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, lai kļūtu par būvinženieri. Paralēli arī sāku strādāt, rasēju projektus. Pēc kāzām abi ar sievu nolēmām dzīvot Rīgā. Vispirms atradām nelielu mitekli, pēc tam uzcēlām mājiņu pēc paša veidota projekta.
— Mājiņu, ne māju?
— Tā ir neliela, divu stāvu, tikai ap 100 kvadrātmetriem. Mājiņa tādēļ, ka tā saistās ar mīļuma sajūtu, ar siltu vietu, kur vienmēr gribas atgriezties. Māja — tas skan auksti.
Piedāvā izmēģināt
— Kā kļuvāt par mācītāju?
— Sākumā man pat nebija domu par tādu kļūt. Sieva Rīgā strādāja par Adventistu baznīcas bīskapa sekretāri, un līdz ar to bīskaps iepazina arī mani. Viņš man piedāvāja izmēģināt spēkus mācītāja darbā.
— Tas bija pārsteigums?
— Bija, jo iepriekš nebiju domājis savu dzīvi saistīt ar kalpošanu baznīcā. Mana sapņu profesija jau kopš bērnības bija arhitekts, man patika zīmēt, kaut ko modelēt, celt mājas. Studējot šajā jomā, man likās, ka dzīvē esmu atradis savu īsto vietu. Visu izsvēru un piedāvājumam piekritu, tas bija 2008. gada beigās. Protams, tas bija jauns izaicinājums. Adventistu baznīcai esmu piederīgs jau no mazotnes, esmu tajā kristīts un kopā ar vecākiem Talsos apmeklēju dievkalpojumus, daudz ko jau zināju, bet bija jāsāk mācīties teoloģiju arī augstskolā. 2010. gadā sāku studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, šajā gadā absolvēju bakalaura programmu un pašlaik studēju maģistrantūrā.
— Vai cilvēks bez teoloģiskās izglītības drīkst būt mācītājs?
— Protams, nē, bet, pirms krasi mainīt savu dzīvi, vajadzēja pārliecināties, ka man šī profesija patīk. Ja nepatiktu, kāda jēga būtu studēt? Sākumā daudz mācījos papildus, lasīju citu mācītāju sprediķus.
— Talsos adventistiem ir sava baznīca?
— Jā, to uzcēla, kad es vēl biju pusaudzis. Tas man bija īpašs piedzīvojums, jo baznīcas jau neceļ pārāk bieži. Pirms tam telpas īrējām no baptistu draudzes. Talsos visām konfesijām ir sava baznīca, un visas draudzes ir ļoti aktīvas. Katrs cilvēks var izvēlēties, kurai konfesijai piederēt, un, manuprāt, tas ir ļoti labi. Kā mēs katrs valkājam citādu apģērbu, tā cilvēkiem ir arī dažādas garīgās vajadzības. No citām konfesijām atšķiramies ar to, ka mēs pulcējamies sestdienās, ir brīvi izvēlēta dievkalpojuma forma, vakarēdiens tiek plānots vismaz četras reizes gadā, ne katrā dievkalpojumā, nav stingras liturģijas, bet katrai draudzei ir savas tradīcijas. Mums Aizkrauklē pēc dievkalpojuma ir Bībeles studijas un sadraudzības brīži — pēc dievkalpojuma visi vēl dzer tēju un ēd sarūpēto cienastu.
Vajag savu vidi
— Kā kļuvāt par Aizkraukles draudzes mācītāju?
— Tas ir Adventistu baznīcas vadības lēmums. Mācītāji tiek norīkoti darbā draudzēs. Pamazām esmu iepazinis gan draudzi, gan pilsētu, ieraudzījis lietas, ko vajadzētu mainīt, risināt, attīstīt.
— Piemēram, kādas?
— Esmu nācis no draudzes, kurai ir sava baznīca. Aizkraukles draudzei ir grūti, ja tādas nav, tas kavē draudzes izaugsmi. Telpas dievkalpojumiem īrējam Aizkraukles mūzikas skolā, tomēr tur nav iespējams veidot sakrālu vidi, kurā ienākot varētu justies kā baznīcā. Tādas vides pietrūkst gan man, gan draudzei. Dažkārt cilvēkiem dzīvē ir grūti brīži, kad gribas pabūt baznīcā arī tad, kad nenotiek dievkalpojumi. Mums Aizkrauklē ir arī savs īpašums netālu no mūzikas skolas — ēka, kurā kādreiz bija maizes ceptuve. Ēku mums pagājušajā gadā uzdāvināja kāds draudzes loceklis, viņš to kādreiz nopirka ar domu, ka tur mums varētu būt sava baznīca. Šis labdaris bija arī izremontējis daļu telpu. Bija iecere tur izbūvēt baznīcas torni, esmu zīmējis skices. Mums gan nepieder zeme, īpašnieks par to prasa par tirgus vērtību septiņreiz lielāku cenu, tādēļ apsveram iespēju ēku pārdot un celt baznīcu citā vietā.
— Kāpēc tur nepulcējaties?
— Ziemā to neapsilda. Kamēr ēka nav pārbūvēta baznīcas vajadzībām, nav nokārtotas juridiskās formalitātes, mēs nevaram tajā pulcēties.
Draudze kā otra
ģimene
— Cik cilvēku ir Aizkraukles draudzē?
— Aizkrauklē adventistu draudze darbojas tikai 15 gadu, un tajā ir nedaudz vairāk par 30 draudzes locekļiem. Regulāri dievkalpojumus apmeklē ap 20 cilvēku. Gribētu draudzei piepulcēt jaunus locekļus. Ja būtu sava telpa, ēka, varētu daudz ko vairāk darīt, un gan jau mums tad gribētu pievienoties arī citi cilvēki, kuri savu draudzi vēl nav atraduši.
— Kādā citā Aizkraukles baznīcā nevarat īrēt telpas?
— Teorētiski varam, bet vai citas draudzes to gribētu? Mēs ar šādu jautājumu pie citām Aizkraukles draudzēm neesam vērsušies, neesam domājuši par to, jo pašlaik mums ir telpas mūzikas skolā.
— Kā jūs varētu palielināt draudzi?
— Ja mēs kļūtu pazīstami un zināmi sabiedrībā, tad, iespējams, cilvēki paši nāktu uz draudzi vai arī viņus aicinātu jau esošie draudzes locekļi. Ja cilvēki, atnākot uz draudzi, jūtas pieņemti, saprasti, uzklausīti, ja viņi saņem atbildes uz saviem jautājumiem, ja jūtas labi, tad viņi nāks vēl un vēl un aicinās līdzi arī citus. Par draudzi bieži vien saka, ka tā ir kā otra ģimene. Ja būtu savas telpas, varētu rīkot īpašus dievkalpojumus, draudze būtu sabiedrībā pazīstamāka. Tagad ne visi zina, ka Aizkrauklē ir tāda draudze.
Līdera spējas
jāattīsta
— Kā tas ir — vadīt draudzi?
— Nav vienkārši vadīt draudzi, jo tajā ir visdažādākie cilvēki, viņiem ir atšķirīgas profesijas, intereses, pieredze, savs dzīves skatījums. Ir jāprot uzmundrināt, jādod padomi, arī ģimenes dzīves jautājumos. Ir jābūt ļoti plašam redzeslokam, lai ar visiem spētu sadarboties. Vienkāršāk ir tādā ziņā, ka visiem draudzes locekļiem ir viens garīgās dzīves mērķis, viena vīzija par šo pasauli. Tomēr cilvēki arī vienā draudzē dažādi var vērtēt kādu lietu. Man ļoti labi palīdz teoloģiskā izglītība, varu izskaidrot, kāpēc ir tik dažādi uzskati par kaut ko, mēģinu visā radīt harmoniju. Atbraucis pirmo reizi uz Aizkraukles draudzi kopā ar sievu un dēliņu, sākumā draudzē jutu bažas. Tomēr pamazām ieguvu uzticību.
— Spēja saprasties ar visiem — tas ir jūsu talants vai esat to iemācījies?
— Neviens netiek izveidots par līderi, tas ir talants vai, kā mēs to bieži saucam, Dieva dāvana no dzimšanas. Protams, mēs to varam attīstīt, pilnveidot, es cenšos papildus mācīties par līderību, par komandas veidošanu draudzē, par mērķa sasniegšanu.
Piedzīvot labestību
— Kādi bija Ziemassvētki jūsu bērnībā un tagad?
— Vienmēr izpušķojām eglīti, mamma sagatavoja ko garšīgu. Šie svētki pārsvarā tika pavadīti ģimenes lokā. Protams, skolā un arī draudzē saņēmām Ziemassvētku paciņas. Draudzē tika rīkoti arī dažādi labdarības pasākumi, kuros es aktīvi iesaistījos. Es spēlēju klarneti, un mamma bija mana koncertmeistare, spēlēja klavieres. Tā mēs braucām ar koncertiem un dāvanām uz bērnunamiem, veco ļaužu pansionātiem, dziedājām par Kristus bērniņu. Tas atmiņā ir palicis kā laiks, kad darījām ko labu. Tagad nekas daudz nav mainījies. Klarneti esmu nolicis plauktā, jo vairs nav laika to spēlēt, toties tagad šajos svētkos parasti sprediķoju. Mana otra draudze Bauskā, kur kalpoju par mācītāju, parasti rīko īpašu Ziemassvētku koncertu. Cenšamies arī izbrīvēt laiku, lai ieprie-
cinātu cilvēkus pansionātos. Ģi-
menē šie svētki, protams, ir īpašs laiks, kad viens otru apdāvinām un iepriecinām.
— Kā Aizkraukles draudzē svinēsiet Ziemassvētkus?
— Ziemassvētkos mēs plānojam īpašu labdarības pasākumu — sagatavosim priekšnesumus, dziesmas, iesaistīsim bērnus. Sadarbībā ar labdarības biedrību “ADRA” un tās pārstāvniecībām “ADRA Latvija” un “ADRA Austrija” bērniem pasniegsim dāvanas.
— Ko jūs novēlētu citiem Ziemassvētkos?
— Saprast to, ka šī pasaule nav nejauša, ka mēs tajā esam Dieva ielikti un Dievs vēlas, lai mums ir labas attiecības ar cilvēkiem un ar Dievu. Stāsts par Jēzus piedzimšanu rāda, cik mēs Dievam esam svarīgi, īpaši. Novēlu piedzīvot labestību, dalīties tajā, apmeklēt labu Ziemassvētku koncertu un baznīcā piedzīvot īpašo Ziemassvētku sajūtu. ◆
