Lietuviešu Jānis ar poļu uzvārdu Neretas novada Mazzalves pagasta “Vīksnās”. Šīs nedēļas jubilārs Jons Protaps par sevi īsumā saka — hibrīds. Lai ikdiena nebūtu tik drūma, pasargātos no kreņķiem, viņš dzīves nopietnībā bieži iejauc lielu humora daļu. Tāpēc, sarunājoties ar viņu brīžiem, jāpiedomā, vai teiktais jāsaprot tieši vai varbūt kā ironija.
Jonu viņa 75. dzimšanas dienā satieku “Vīksnu” pagalmā pie saimniecības ēkas. Iekurta plīts, uz tās liels kubuls ar ūdeni. Telpā dažādas saknes, malka un daudz citu lauku saimniecībā ierastu un noderīgu lietu. Pārsteigts un vēl nemierā par manu pēkšņo ierašanos ir mazs gaiši brūns suņuks. Jons ausainē, biezā ziemas jakā, un viņa āriene nebūt neliecina par šodienas lielo notikumu. Pēdējais gads ģimenē bijis traģisks, tāpēc liela jautrība joprojām nav prātā. Vēl pirms pāris dienām ģimene pulcējās kapsētā, lai vismaz tā būtu kopā ar vienu no diviem bērniem.
Tēvs ar Josifu un Ādolfu Eiropu dalīja
Diena pagriezusies uz vakaru, laukā kļūst arvien aukstāks, tāpēc Jons piemet plītī malku, un sākam sarunu par viņa gaitām šajos septiņos ar pusi gadu desmitos.
“Kad Ādolfs nāca mums pakaļ, māte nolēma paglābt ģimeni un bēgt uz Krievijas pusi. Kirovas apgabalā kādā poļu — lietuviešu bērnunamā viņa atrada darbu un dzīvoja tur piecus gadus. Tēvs tajā laikā ar Ādolfu un Josifu dalīja Eiropu.” Vēlāk pienākusi ziņa, ka tēvs karā kritis. Māte ar Jonu atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Kurmenē. Mazais puika mācījās turienes pamatskolā, vēlāk strādāja tās puses kolhozā, līdz nolēma zināšanas papildināt Mežotnes mehanizācijas skolā. Tāpēc viegli iekļāvās vienā no trim labākajām saimniecībām Stučkas rajonā — kolhozā “Ļeņina ceļš”. Vēl pirms tam, kā jau padomju pilsonim, nācās pildīt pienākumu pret dzimteni. Dienēja Baltijas jūras kara flotes daļā Kaļiņingradā. Trīs gadi un vēl seši mēneši, lai Ukrainā palīdzētu novākt biešu ražu.
Krievijā pavadītie gadi varbūt bija viens no iemesliem, kādēļ ģimenei secen gāja represiju laiks. Kāda iekšēja balss likusi viņa mātei stāvēt pēc iespējas tālāk no tolaik valdošās kārtības, partijas. To piekodināja arī Jonam — nekad dzīvē nestāties partijā. Tāpēc komjaunatnes rindas viņš nepapildināja. “Skolā man pretinieku nebija. Dūres bieži gāja pa gaisu. Nekāds priekšzīmīgais skolēns nebiju. Ne par velti māti uz skolu bieži sauca.”
Knuta domās ieklausās
Ar savu attieksmi Jons pārsteidz arī šodien. Jautāju, kā tāds kauslis tika pie sievas, viņš atbild, ka viņam sievas nav, bet gan mūža brūte — Alma. “Ne es, viņa mani kaut kā nogrāba,” jautri turpina vīrs. Kopā jau gandrīz līdz zelta kāzām nodzīvots. Apmēram tikpat ilgi nostrādāts pie vienas vai otras tehnikas stūres, pārsvarā smagās automašīnas. Tādēļ vai visa Latvija izbraukāta krustu šķērsu. Toreiz kravas kastē vienu dienu veda celtniecības materiālus, otru — cilvēkus ekskursijā vai talkās. Toreiz bija arī spēks un laiks turēt lopus un putnus, bet mūsdienās viss likvidēts.
Tepat netālu ir dzejnieka un rakstnieka Knuta Skujenieka dzimtā vieta. Varbūt arī tāpēc viņa vārdos Jons ieklausās, biežāk pārlapo grāmatu lappuses. “Cilvēks, kas izgājis septiņus gadus augstskolā, spējīgs saprast arī citus,” viņš saka, ar to domājot Knuta Skujenieka izsūtījumā pavadīto laiku. Citu lasāmvielu pāršķirstot retāk. To viņa vietā darot Alma. Apgaismo par visu, kas pasaulē jauns. Tomēr politiskie uzskati abiem atšķirīgi, un, ja Jons kādā strīdā ir pārāks, tas esot liels notikums: “Tad vecajam ir progress!”
Dziesmas vārdus zināja abi
Kā kurpnieks bez kurpēm, tā Jonam, strādājot par autovadītāju, savas mašīnas nekad neesot bijis. Bija iespēja. Bez vārda runas un vēl ceļazīme uz kādu dienvidu kūrortu. Kad kāda Mazzalves skolas skolotāja uzrunājot teikusi: “Jon, tev labi darba rezultāti, vajadzētu stāties partijā”, viņš atbildēja: “Skolotāj, es dziesmu “Zilais lakatiņš” zinu tikpat labi kā jūs.” Ar to saruna beigusies. Bijis ne sarkanajos, bet melnajos, tāpēc ne žiguli, ne citus partijas dotos labumus nedabūja.
Pēc “brīvlaišanas”, kad “Zilo lakatiņu” dziedāt var brīvi, slikti neesot. Kad vajag, ģimenes ārsts nosūta paārstēties. Sūdzēties nevar. Naudai varētu būt lielāka vērtība. Tagad, kad palikuši “Vīksnās” divi vien, Ziemassvētkiem eglīti necērtot, bet adventes vainagu meita atveda. ◆
