Finansiālā ziņā varētu teikt, ka mēs ar vīru sākām no nulles un, kā daudzi deviņdesmito gadu beigās, dzīvojām no rokas mutē, nespēdami neko diži iekrāt vai atlicināt. Šis apstāklis arī lika daudz domāt, kā būs, ja ģimenē ieradīsies mazulis. Tomēr vēlme rast turpinājumu bērnos parasti ir spēcīgāka par racionālajiem apsvērumiem. Tāpēc, lai neiedzīvotos pavisam lielā stresā, nolēmām pārāk nedomāt par rītdienu, kā nu būs, kā samaksāt par bērna studijām, bet koncentrēties uz tā brīža vajadzību apmierināšanu.
Finansiālais pacēlums mūsu ģimenē sākās līdz ar tā saucamajiem treknajiem gadiem. Turklāt bija beigušies bērnu kopšanas atvaļinājumi un dabūju labāk atalgotu darbu. Arī vīram parādījās visādas prēmijas un piemaksas. Tajā laikā pirmo reizi piedzīvojām izjūtu, ka, dodoties iepirkties, nav jāskaita līdzi un jāskatās uz cenām. Sākām aizrauties ar ceļošanu ārpus Latvijas, nolēmām paņemt kredītu dzīves vides uzlabošanai. Viss it kā notika! Tomēr jau tad mani tirdīja nemiers, ka nauda pārāk ātri kūst un pazūd nezināmā virzienā, taču veidot budžetu diemžēl nav pieticis apņēmības.
Pelnām abi un naudu vismaz lielajām lietām — rēķiniem, pārtikai, degvielai, skolai un pulciņiem — cenšamies likt kopā. Kas paliek pāri, lietojam katrs pēc saviem ieskatiem, īpaši neatskaitoties, bet arī nekrītot pārmērībās, lai neaizvainotu otru. Krīzes laikā gan šī sadaļa krietni sarukusi.
Naudas lietas labāk padodas vīram. Viņš savulaik strādājis pat par grāmatvedi, tāpēc priecājos par viņa spēju paraudzīties reāli, pārāk netērēties, apdomīgi paņemt kredītu. Kā smejos, būtu bijusi mana vaļa, tagad mēs būtu bankrotējuši!
