Iepriekšējā nedēļa pagāja darbīgi. Universitātē šobrīd ir sesijas laiks, un iepriekšējā nedēļā studenti kārtoja eksāmenus un aizstāvēja kursadarbus. Tas ir interesants laiks arī pasniedzējiem — iespēja saklausīt jaunas idejas un novērtēt, kāds ir bijis pusgada darba rezultāts. Tāpat pagājušajā nedēļā sanāca pastrādāt pie aktuāla pētījuma, kas saistās ar kādu senu un nežēlīgu notikumu kādreizējā Aizkraukles rajonā — Zigurda Dreimaņa, Vitauta Valēviča un Aivara Krieva notiesāšanu un vēlāku attaisnošanu par Staņislava Rogaļova pastrādāto noziegumu, nežēlīgu vietējās aptiekāres Marutas Začas slepkavību pie Aizkraukles stacijas.
Kopā ar kolēģiem un studentiem apkopojām nelielu pētījumu par to, vai un kā vietējie šobrīd atceras nu jau vairāk nekā 30 gadu senos notikumus. Paldies visiem Aizkraukles un Kokneses novada iedzīvotājiem, kas bija ar mieru veltīt savu laiku un, neraugoties uz temata jūtīgumu, bija gatavi atbildēt uz telefonaptaujas jautājumiem! Iegūtie dati papildinās jau esošos, un cerams, ka drīzumā izdosies pabeigt pētījumu par šo pretrunīgo un joprojām aktuālo notikumu, kas vēsta par indivīdu un sistēmas mijiedarbību, pieļautajām kļūdām un to radītajām sekām, kas atstāj ilglaicīgu iespaidu.
Brīvo laiku pavadīju sportiskās aktivitātēs. Ar Kokneses komandas pārstāvjiem turpinājām trenēties, gatavojoties startiem spēka trīscīņas sacensībām. Piedalījāmies Aizkraukles basketbola un futbola turnīrā. Prieks, ka šoreiz izdevās uzvarēt visās trīs spēlēs. Tāpat prieks, ka beidzot sākusies ziema. Pagājušajā nedēļā man nesanāca, bet šonedēļ noteikti centīšos izbaudīt šīs sezonas aktivitātes, par ko īpaši priecājas bērni.
No plašāka mēroga notikumiem, pateicoties mums izdevīgākiem spēļu sākuma laikiem, pagājušajā nedēļā izdevās noskatīties dažas Kristapa Porziņģa spēles. Lai gan daudziem šķiet, ka, salīdzinot ar sezonas sākumu, Kristapa sniegumā vē-
rojams kritums, viņš arvien spēlē fantastiskā līmenī, ko, domāju, mums dažkārt ir grūti pienācīgi novērtēt. Arī viņa iegūtā ceturtā vieta līdzjutēju balsojumā starp Austrumu konferences lielajiem spēlētājiem noteikti ir nozīmīgs sasniegums, par ko nevajadzētu būt vilšanās sajūtai. Tas apliecina, ka Porziņģis, viņa ģimene un atbildīgie cilvēki ir lieliski pastrādājuši ne tikai sportiskajā ziņā, bet arī sabiedrisko attiecību un mārketinga jomā, jo bez tā šajā līmenī neiztikt.
Pagājušajā nedēļā bija publicēts parlamentārās izmeklēšanas komisijas “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911” ziņojums, ko labāk pazīstam ar nosaukumu “oligarhu lieta”. Ja tā godīgi, tad, sekojot līdzi komisijas darbam un peripetijām ap to, nekādu īpašu rezultātu šim pasākumam arī negaidīju. Var piekrist komisijas vadītājas izvairīgi teiktajam, ka korupcija nesākas un nebeidzas ar trim cilvēkiem. Tā tiešām ir, bet tajā pašā laikā sabiedrības attieksmes maiņai ir būtiski, lai pārkāpumi tiktu sodīti un nosodīti arī visaugstākajā līmenī. Jebkurā gadījumā Latvijas sabiedrībai ir bijusi rodama plaša un izsmeļoša informācija par tā sauktās “oligarhu lietas” galvenajām personām, to darbības un domāšanas principiem, vērtībām, kā arī saistību ar politiskajām partijām. Nākamās vēlēšanas parādīs, ko par to domā Latvijas vēlētāji.
Nu jau kādu laiku diskutē par Latvijas reģionu nākotni. Šobrīd aktuāls ir jautājums par reģionālā sabiedriskā transporta pārvadājumu samazināšanu. No vienas puses, reālā situācija ir tāda, ka reģioni un lauki tukšojas, tāpēc tiek slēgtas skolas, tagad, iespējams, samazināts pakalpojumu klāsts. Tas nenotiek bez demogrāfiska un ekonomiska pamatojuma. Tomēr, no otras puses, katra šāda lēmuma pieņemšanas laikā mēs varam domāt, vai vēlamies reaktīvu vai proaktīvu politiku, jo, tikai reaģējot un slēdzot, situācija Latvijas reģionos neuzlabosies un mēs turpināsim ceļu, lai kļūtu par vienas pilsētas valsti. Ir arī otrs ceļš — ar politiskiem lēmumiem censties stiprināt vai vismaz nevājināt Latvijas reģionus un laukus.
Mēs ar ģimeni pirms dažiem gadiem pārcēlāmies no Rīgas uz dzīvi Koknesē tieši tāpēc, ka, pretēji daudzu teiktajam, mēs šeit redzējām labākas iespējas savai un, jo īpaši, mūsu bērnu dzīves kvalitātei. Teorētiski Rīgā ir iespējams daudz vairāk, principā Koknesē mēs bērniem varam nodrošināt būtiski labākas iespējas — kvalitatīvu izglītību, interešu pulciņus, sporta aktivitātes. Ne tikai uz papīra, bet arī reāli praksē apvienojamas. Mēs redzējām un joprojām saskatām daudz priekšrocību dzīvei ārpus lielpilsētas, tāpēc gribētos cerēt, ka politiskie lēmumi, kas attiecas uz vispusīgu Latvijas attīstību, tiks pieņemti tālredzīgi. Īpaši tādēļ, ka jebkuram samazinājumam vai “apgriešanai” var būt dažādas sekas un saglabāt infrastruktūru tomēr ir vieglāk, nekā atjaunot vai uzbūvēt no nulles.
Aizvadītajā nedēļā notika barikāžu gadadienai veltīti pasākumi. Domāju, ka tas ir būtisks notikums, ko vērts pieminēt. Pārsteidzoši, cik spēcīgi Latvijā izvērsusies propaganda, kas nievā mūsu valsti. Mazāk pārsteidzoši tas kļūst, apzinoties, cik daudzi Latvijas publiskajā un mediju telpā nodarbojas ar mērķtiecīgiem centieniem attēlot Latviju kā neizdevušos valsti, daudzi tai skaitā peļņas nolūkos. Jā, visdrīzāk daudzas lietas cilvēki, kas barikāžu laikā cīnījās par Latvijas neatkarību, iztēlojās citādi, tomēr nevajadzētu aizmirst, cik strauji dzīve un mūsu labklājība mainījusies mazāk nekā trīs desmitgažu laikā. Dažu pēdējo gadu laikā man ir bijusi iespēja īsāku vai ilgāku laiku uzturēties tā sauktajās “attīstītajās valstīs” vai “veiksmes zemēs”. Katru reizi esmu atgriezies Latvijā ar pārliecību, ka mums ir daudz iespēju, kuru citviet nav vispār, vai arī tās mums ir daudz vieglāk īstenojamas.
