Bijusī aizkraukliete Ilanta Jātniece dzīvo dejā un dejai. Viņa mēģina savas aizraušanās un darba virpulī nepazaudēt saikni ar visdārgāko — ģimeni, tuvajiem cilvēkiem, draugiem. Ilanta ir skaistākajā ceļa posmā — kad pavasarīgs spēks kūsā sirdī un dzīves grožus tur arī pieredze, intuīcija un gudrība. Un šo ceļu, kas ir plašs, ne viegls, tomēr ļoti skaists, viņa iet ar prieku.
Atbalsts — profesija
— Kad iepazināt deju?
— Bērnudārzā, sāku dejot pie Gunitas Krievānes, bet pie tā, ka izvēlējos šo profesiju, “vainīga” Aizkraukles deju apriņķa virsvadītāja, vairāku deju kolektīvu vadītāja Una Stakle. Jau laikā, kad dejoju “Buršos”, Una man uzticēja visas mapes ar deju rakstiem, biju viņas labā roka. Varbūt Una manī saskatīja potenciālu. Zināšanu pamatus, izpratni par darba saulaino un ēnas pusi esmu ieguvusi pie viņas.
— Vai ātri izlēmāt, ka arī studijas un darbs būs saistīts ar deju?
— Pamatskolu pabeidzu Jaunjelgavā un tobrīd nezināju, ko vēlos mācīties. Vecāki pārcēlās uz Aiz-
kraukli, un es izlēmu Aizkraukles arodvidusskolā apgūt biroja darba organizāciju. Mācoties otrajā kursā, apjautu, ka biroja darbs neaizrauj, protams, jebkura profesija ir noderīga. Sapratu, ka nākotni vēlos saistīt ar deju. Pēc skolas beigšanas sāku studēt Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā, lai kļūtu par deju skolotāju, paralēli strādāju birojā, braukāju uz Aizkraukli, uz deju kolektīva “Pēda” mēģinājumiem. Mācījos neklātienē, lekcijas bija piektdienās, sestdienās, un savienot studijas ar darbu bija grūti.
Māca trīs paaudzes
— Ko darāt šobrīd?
— Esmu jauniešu deju kolektīvu “Latve” mākslinieciskā vadītāja, kopš pērnā gada — arī repetitore senioru deju grupai “Sidrabaine” Ķekavā, jau trešo gadu mācu dejot arī bērnudārza bērniem.
— Jūs mācāt trīs paaudzes — bērnus, jauniešus un seniorus. Vai varat salīdzināt attieksmi pret deju?
— Bērniem ir tikai jādod, viņi rotaļas veidā ņem visu. Jaunieši ļoti daudz spēj fiziski, lēks kaut vai septiņas dejas pēc kārtas. Taču viņiem ir jāapgūst aktiermeistarība, attiecības, attieksme, tehniskas lietas. Jaunieši grib sevi pierādīt, maksimāli uzlabot fizisko formu. “Sidrabainē” vecuma gradācija ir no 40 līdz 80 gadiem, tāpēc slodze jāmēģina sabalansēt tā, lai vecākie neaizelšas un jaunākie var izdejoties. Bet seniori ir tie, kuri dejo ar patiesu prieku, tāpēc, ka vienkārši to vēlas.
— Lielākais gandarījums?
— Ir mirklī, kad redzu, ka tas, ko esmu vēlējusies no saviem dejotājiem panākt, beidzot ir lieliski izdarīts, tad man ir nirvāna! Un bērns, kurš pie manis dejo, izlaidumā līdz ar “Paldies, skolotāj!” pasniedz maijpuķīšu pušķi, liek man burtiski izkust. Šajā darbā augļus var redzēt daudz ātrāk nekā citos. Tomēr tas ir darbs patiesiem entuziastiem, jo nopelnīt lielu naudu te nevar. Turklāt emocionāli ļoti sadedz, reizēm vajag pārtraukumus.
Kā meitenei kāzu kleita
— Kad pirmo reizi uzģērbāt tautastērpu?
— Kristībās. Toreiz vēl apmeklēju bērnudārzu. Man bija pilns komplekts — sākot ar vainadziņu, beidzot ar saktiņu un pastaliņām. Latviskums un tautiskums līdzās bijis kopš bērnības. Pirmais priekšnesums, ko visspilgtāk atceros, bija tradicionālajā Jaunjelgavas vidusskolas pasākumā senioriem “No sirds uz sirdi”. Bija atnākusi arī mana vecmāmiņa.
— Kas mainās, kad mugurā ir tautastērps?
— Man ir tā — iztaisnojos, jūtos svarīga, nopietna, atbildīga. Un tautastērpu nevis nēsā, bet — nes. Meitenēm tādas sajūtas varētu būt, uzvelkot kāzu kleitu. Jau ģērbjoties, uzvelkot katru tērpa gabalu, noskaņojies, mainies. Ar “Pēdu” bijām Austrijā, pēc koncerta turpinājās tautu draudzības vakars — visi pie galdiem ēd, dzer alu. Pirms sēsties pie galda, mēs pārģērbāmies, un austrieši neizpratnē jautāja, kāpēc tā, jo ir taču svētki. Stāstījām, ka mūsu tautastērps nozīmē nerakstītu pienākumu. Tādu pozitīvo tabu.
Vairāk iespaidu
— Ar deju kolektīviem esat daudz valstu izbraukājusi?
— Deja ļauj ceļot, un, manuprāt, tas ir būtisks arguments, kāpēc jaunieši dejo. Tas ir lētāk, turklāt ir unikāla iespēja redzēt valstis mazliet no sētas puses. Nevis slavenākos tūrisma objektus, bet sadzīvi, iepazīt cilvēkus. Daudzi dejotāji festivālu laikā dzīvo ģimenēs, paspēj parādīt savu valsti, kultūru, tautu draudzības vakaros māca viens otram dejas. Tad var vairāk iespaidu aizvest mājās. Nezinu nevienu tūrisma kompāniju, kura piedāvātu ar vietējiem pasēdēt, padejot tautasdejas. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens ar “Pēdu” uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu. Mūsu dejas viņiem bija liels pārsteigums. Tur dejo tikai vīrieši. Kad viņi ieraudzīja mūsu meitenes tautastērpos… Viņi bija sajūsmā! Vairākkārt esam bijuši Ungārijā, pagājušajā vasarā braucām uz Horvātiju. Pēdējais ārzemju brauciens bija jūnijā ar “Sidrabaini” uz Baltkrieviju, Braslavu. Viesošanās šajā pilsētā bija ne vien ceļojums telpā, bet arī laikā, jo Braslavā ir gluži kā Latvijā pirms 30 gadiem. Pilsētas centrā Ļeņina piemineklis, plāksne ar goda pilsoņiem. Ēdnīcā pusdienas no metāla traukiem, alumīnija karotes, dakšas un “graņonkas”. Seniori jutās kā atgriezušies jaunībā, man tā bija eksotika.
— Kā mūsu kolektīvus vērtē ārzemnieki?
— Latviešu dejotāju tēls ārzemēs izveidojies ļoti cēls, lepns. Nereti cittautieši teic, ka latviešiem dejās ir daudz klasisku kustību. Ļoti labs tehniskais sniegums, dejas ātrām kustībām, dinamiskas, rakstainas.
Ģimene pirmajā vietā
— Vai atliek laiks arī kaut kam citam?
— Mēģinu atlicināt laiku draugiem, ģimenei. Viss ir mainīgs, pārejošs, zūdošs, kādreiz var pienākt diena, kad secini — kādam kaut ko neesi paguvis pateikt. Ģimene, tuvie cilvēki ir numur viens, šīs attiecības ir jākopj. Bet ģimenes dzīvi ar šo darbu ir ļoti grūti savienot. Dažkārt mēģinu no tā visa paiet malā, lai nav tā, ka 30 vai 40 gados atjēdzies viens un bez ģimenes. Arī jauniešiem vienmēr saku — jā, deja ir svarīga, esmu prasīga, bet nekad nedrīkst aizmirst, ka ir arī sava dzīve. Šis darbs mēdz paņemt visu, es nevaru dienas beigās kā birojā aizvērt durvis un aizmirst. Nepārtraukti esmu tajā iekšā. Mēģinājumi ir vakaros, kad aiz muguras ir darbdiena, koncerti — sestdienās.
— Ja izdodas izbrīvēt mirkli tikai sev, ko jūs darāt?
— Reizēm varu sēdēt uz soliņa viena pati un vienkārši vērot cilvēkus. Man patīk pastaigāties, kad telefons atstāts mājās un neviens nezvana.
Saglabāt seno,
pievienot jauno
— Kā ar tautasdeju sadzīvo atziņa — pastāvēs, kas pārvērtīsies?
— It kā visam jāattīstās, lai varētu pastāvēt, bet tautasdejā tas ir ļoti sarežģīti. Latvietis, kāds viņš ir šobrīd, protams, nav tāds, kāds bija pirms 100 gadiem. Arī dejas ir citādas. Tā ir māksla saglabāt pirmatnējo, seno un pievienot jauno. Tautasdejā ir robežas, un labi, ka tās ir. Bet cik tālu varētu attīstīties? Biedē tas, ka tautasdeja var transformēties līdz nepazīšanai. Inovācijas vajag, bet saprāta robežās. Deja jāsargā.
— Kad pati pēdējo reizi bijāt uz skatuves?
— Tā kā esmu ļoti aizņemta, sevi apliecināt dejā neiznāk laika. Pēdējo reizi dejoju pavasarī, kad kopā ar “Latvi” viesojāmies Jaunjelgavā. Vienai meitenei bija trauma, nebija aizvietotājas. Bet deju īsti neizbaudīju — visu laiku lūkojos uz citiem, vai visu dara pareizi. Protams, būt uz skatuves man ir medusmaize. Kursabiedrene Ogrē vada deju studiju, viņa nodarbojas ar šova un džeza dejām, uzaicināja arī mani. “Pavilkos”, un tas ļoti atraisīja, sezonu nodejoju. Tagad mēģinu salsu, tā ir ļoti rotaļīga un atbrīvojoša, kičīga deja. Sevi nemitīgi ir jāattīsta un jāpilnveido, lai dejotājiem var dot ko jaunu. Mēģinu ierādīt aerobikas, šova un džeza deju elementus, kontaktimprovizācijas. Tautasdeju dejotājiem ir grūti ielauzīties citur. Vienmēr atgādinu, ka šīs papildu lietas mācu tāpēc, lai viņus attīstītu kā personības, lai dejotāji spētu fiziski un emocionāli maksimāli atbrīvoties uz skatuves.
“Papīrs” atver tikai vienas durvis
— Vai plānojat turpināt studijas?
— Šobrīd augstākajai izglītībai esmu pielikusi punktu. Tas aizņem ļoti daudz laika, kura jau tā ir ļoti maz. Augstskolā studēju sešus gadus un esmu sapratusi, ka tur var gūt zināšanas — teoriju, bet es esmu praktiķe. Maģistrantūrā bija vairāki priekšmeti, kuri, manuprāt, deju pedagoģijas maģistram nebija būtiski, to atzīst arī manas kursabiedrenes. Šī programma ir noderīga, bet mazajā Latvijā tāds “papīrs” atver varbūt tikai vienas durvis.
— Tad ļoti jāizvērtē, ko studēt?
— Protams. Daudzas augstskolu programmas sagatavo cilvēkus, kuri reālajā darba tirgū nav pieprasīti. Turpretim profesionālajās skolās cilvēkus sagatavo reālajai dzīvei, darbam. Man vecāki teica, ka par izglītību būs jācīnās pašai, viņi nevarēja atbalstīt mani, kā būtu vēlējušies. Vienkārši tobrīd bija tāda situācija. Un nav tā, ka vidējās profesionālajās skolās izvēlas mācīties tikai tie, kuri dzīvē neko nespēj sa-sniegt. Kad gāju uz arodvidusskolu, daudzi bija šausmās. Bet pēc skolas beigšanas es varēju strādāt birojā, pati sev nopelnīt iztiku un mācīties. Ko tad pēc vidusskolas var darīt? Pārdot saldējumu? Uzskatu, ka augstskolās būtu jāizvērtē daudzu programmu lietderība.
— Kādi ir tuvākie nākotnes plāni, mērķi?
— Plānoju iegūt autovadītājas apliecību, jauniešus vajadzētu aizvest kādā ārzemju braucienā. Protams, aktuālākie ir Dziesmu un deju svētki, ļoti vēlos, lai mani jaunieši un seniori uz tiem tiek. Izvirzu mazus mērķus, kurus sasniedzot saprotu, ka varu vairāk, un nākamie ir lielāki. Esmu ļoti mērķtiecīga, nevaru tā vienkārši dzīvot. Katram jāizvirza mērķi, lai ir mūžīga cīņa un ceļš uz kaut ko. Katram savu.
