Latvijas pilsonības iegūšana naturalizējoties ir viens no svarīgākajiem cilvēka stimuliem iekļauties sabiedrībā. Tā ir iespēja piedalīties visos politiskajos, sabiedriskajos un arī saimnieciskajos procesos valstī.
Latvijas pilsonības iegūšana naturalizējoties ir viens no svarīgākajiem cilvēka stimuliem iekļauties sabiedrībā. Tā ir iespēja piedalīties visos politiskajos, sabiedriskajos un arī saimnieciskajos procesos valstī.
Sarosījušies vīrieši
Nepilsoņiem ir sarežģītāk privatizēt zemi vai iegūt kādu nekustamo īpašumu, pilsoņiem ir daudz vienkāršāk ceļot pa Eiropu un doties uz citām pasaules valstīm, ir iespēja piedalīties vēlēšanās un tikt ievēlētam kaut vai vietējā pagasta padomē.
Naturalizācijas pārvaldes Jelgavas reģionālās nodaļas Aizkraukles filiāles vadītājs Gundars Svenčs stāsta, ka pieaug to nepilsoņu, kuri vēlas naturalizēties, skaits. Tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas pilnvērtīgu dzīvi Latvijas valstī. Vislielāko interesi par naturalizāciju pēdējā laikā izrādīja 20 līdz 40 gadu veci cilvēki, īpaši sarosījušies vīrieši. Tautības ziņā vairāk pieteikumu pieņemts no ukraiņiem.
Dzimis Ukrainā, piederīgs Latvijai
Šī gada novembrī 78 gadu vecumā par Latvijas pilsoni kļuva aizkrauklietis Pauls Gipke. Viņš ir vācietis, dzimis Ukrainā, Latvijā dzīvo kopš 1967. gada. Gipkes kungs priecājas, ka beidzot kļuvis pilsonis. Viņš ar lepnumu rāda jauno pasi, kurā tomēr ierakstīta viņa etniskā izcelšanās — vācietis.
Paula Gipkes vecāki ir vācieši, kuri savlaik izvesti uz Ukrainu. Pauls piedzima Ukrainā, taču nepilnu 20 gadu vecumā atkal nokļuva Vācijā. Otrā pasaules kara laikā viņu aizveda uz turieni kā strādnieku, bet no Vācijas izsūtīja uz Sibīriju. Pēc 13 gadiem Sibīrijā, kad radās iespēja to pamest, Gipkes kungs devās uz Kazahstānu, bet 1967. gadā atceļoja uz Latviju. Nu mūsu valsts kļuvusi par viņa mājām. Latvijā viņam ļoti patīk, un sirmais kungs te jūtas labi. Izveidota ģimene, dzīvo un strādā bērni, aug mazbērni.
Vāciski runā labāk
Pauls Gipke stāsta: “Vairāk nekā 30 gadu biju pasažieru autobusa vadītājs. Labi runāju vācu, krievu un ukraiņu valodā, bet latviski biju apguvis tikai dažas frāzes, lai varētu sarunāties ar pasažieriem. Padomju laikā man latviešu valoda nebija vajadzīga. Tā gadījās, ka tajā laikā biežāk pat runāju vāciski nekā latviski. Kad dzīvojām Pļaviņās, mūsu kaimiņiene bija vācu valodas skolotāja, un viņai patika ar mani aprunāties vāciski. Arī sievai mājās vieglāk bija man kaut pateikt krievu valodā nekā skaidrot latviski, kaut gan viņa ir latviete. Bērni gan izglītību ieguva latviešu valodā. Padomju laikā man problēmas vairāk sagādāja vāciskā izcelsme. Neatkarīgās Latvijas laikā tautības dēļ nekad neesmu juties atstumts vai par kaut ko aizvainots. Traucēja valodas nezināšana, kaut gan ļoti cenšos runāt latviski.”
Vieglāk ceļot
Gipkes kunga māsa un brālis dzīvo Vācijā, tāpēc pilsonības iegūšana viņam krietni atvieglos radu apciemošanu. Līdz šim iegūt vīzu bija sarežģīti. Pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā nākamā gada martā Gipkes kungs piedalīsies pašvaldību vēlēšanās. Pauls Gipke piebilst: “Kā represētajam man vajadzētu saņemt dažādas atlaides, taču, izrādās, represētajiem nepilsoņiem tādas nepienākas. Tagad gribu noskaidrot, vai nu man kā represētam Latvijas pilsonim ir kādas priekšrocības.”
Vai ceļš līdz Latvijas pilsoņa pasei bija viegls? “Manā vecumā kaut ko iemācīties ir grūti. Gāja visādi, papildināju valodas zināšanas, mācījos himnu un vēsturi. Zinot, cik grūti man tas viss padevās, esmu divtik priecīgs, ka izturēju līdz galam,” saka Pauls Gipke.
