Cik es esmu priecīgs! Beidzot Ziemassvētki garām! No malas skatoties, tie gan vairāk atgādināja sveču, zeķu un dvieļu apmaiņas akciju.
Cik es esmu priecīgs! Beidzot Ziemassvētki garām! No malas skatoties, tie gan vairāk atgādināja sveču, zeķu un dvieļu apmaiņas akciju. Tās bija mantas, kuras Izabella bija sapirkusi dāvanām un, protams, saņēma arī pati. Viens uzdāvinātais svečturis gan viņai šķita aizdomīgs — tieši tādu viņa pērn bija dāvinājusi Rozālijai, nu tas atkal atgriezies pie Izabellas.
Taču visi trakumi vēl nav beigušies — Izabella iecerējusi jautru Jaunā gada sagaidīšanu un saaicinājusi pilnu māju viesu. Viņa sevi iecēlusi par svētku režisori, un es, protams, esmu izpildītājs. Iedomājieties, tieši gadumijā, sēžot uz lielas bumbas ar ragiem, man būs jāielec istabā un smalkā balsī jābļauj: “Esmu klāt, esmu klāt!”. Turklāt galvā man būs cepurīte ar žurkas ausīm, bet biksēm piešūta gara aste.
Es un žurka — tās taču ir divas pilnīgi nesavienojamas lietas! Izabellai gan šī loma piestāvētu, bet ko tad es varu iebilst režisorei. Man būs jāpiesaka arī Izabellas priekšnesums — viņa izpildīs vingrinājumu “Lastočka”, stāvēs uz vienas kājas un izplestām rokām tēlos bezdelīgu. Man gan šķiet, ka viņa ar saviem apmēriem labāk varētu tēlot lidmašīnu vai kādu lielāku meža zvēru…
Es sevi mierinu ar domu, ka nekas nav mūžīgs, un galu galā tagad ir par vienu brīvdienu mazāk nekā Ziemassvētkos.
Indriķis
