Es katru gadu jaunu dzīvi sāku 1. janvārī, bet iznāca kaut kā vienveidīgi. Plāni jau bija, bet rezultāta nekāda. Tāpēc šogad nolēmu lauzt iesīkstējušās tradīcijas un visu darīt pavisam citādi. Pirmais punkts manā plānā bija šāds: “Garīgi izskaistināt savu iekšējo pasauli.” Šajā nolūkā nolēmu apmeklēt teātra izrādes.
Izrādes izvēlējos pēc nosaukumiem, lai neietekmētos no citu viedokļiem. Sāku ar izrādi “Vau!”, jo dzīvnieku pasaule man ir īpaši tuva. Reizēm pati jūtos kā īsts zooloģiskais dārzs. Kādi tik dzīvnieki manī mājo — varu būt gan lauva, gan zirgs, gan čūska, gan tīģeriene. Bet, mīlīši! Tur taču no dzīvniekiem nebija ne vēsts. Izrāde bija par “parasto vājprātu ikdienā” (tā teikts izrādes apakšvirsrakstā). Kam man tas vēl uz skatuves jāskatās? Es ieslēdzu televizoru, un man jau ar to pietiek. Vienīgais, ko guvu no izrādes — papildināju lamuvārdu krājumu. Domāju, jāizvēlas kaut kas maigāks — nopirku biļetes uz izrādi “Eņģeļi Amerikā”, bet tajā — gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām. Bet man taču pietiek pašai savu fantāziju! Cerēju, ka “Mana lēdija Nikotīne” būs aizraujošāka, bet nekā. Tie bija stāsti bez īpašas morāles. Uz izrādi “Apglabājiet mani zem grīdas!” negāju, jo šādam aicinājumam nepiekrītu. Mani iepriecināja tikai viena izrāde — “Ar vīru nav viegli”. Tagad Indriķis vismaz zina, ka tā domāju ne tikai es. Apkopojot visu redzēto, secinu, ka rīt, nākamajā dienā pēc pasaules gala, būšu tāda pati. Nekādu pārvērtību! Bet varbūt nevajag arī.
