Izlasot laikraksta “Staburags” 18. augusta numurā rakstu par ģimenes ārsti Intu Ziediņu, radās dažādas emocijas. No vienas puses, radās neizpratne, kādēļ “netīrā veļa” ir jāmazgā šādi, no otras — smiekli. Mūsdienās kļuvis aktuāli radīt konfliktus, risināt problēmas caur sociālajiem tīkliem vai medijiem. Kādēļ agrāk konfliktus varēja atrisināt savā starpā, bet mūsdienās nē? Noteikti ir patīkamas sajūtas izteikties skaļi par savām problēmām, uzrakstīt par kādu sūdzību, bet par ārstu — nezinu, vai tas ir vajadzīgs. Jūs varat rakstīt un nomelnot ārstu, kā tīk, bet viņš nevar konkrēti izteikt savu viedokli datu aizsardzības dēļ. Vai tas ir godīgi?
Sākoties Covid-19 krīzei, daktere Inta ieviesa numuriņu sistēmu. Manuprāt, jau sen vajadzēja. Bet tas arī radīja neizpratni un konfliktus ar dakteri. Uz dakteri kliedza, kaut bieži bija situācijas, kad viņa lūdza vienkārši gaidīt, turpinot pieņemt pēc numuriņiem. Tas tā notiek ikvienā ārstniecības iestādē, bet šeit, mazajā ciemā Daudzevā, tas radīja nepatiku un neizpratni. Tas man liekas viegli un ērti, pieteikt numuriņu un doties konkrētā laikā pie ārsta, nevis sēdēt un gaidīt, kad pienāks tava kārta. Vēl viena lielā problēma kungam rakstā bija nosūtījumi. Nesaku, ka šis ir šāds gadījums, bet dažkārt mēs paši sev izdomājam dažādas veselības problēmas un ejam pie daktera jau ar prasību — man vajag! Bet vai dakteri var bez aizdomām, bez kādiem tālākiem izmeklējumiem dot nosūtījumus pa labi un kreisi? Nevar! Ja tu nāc ar izrakstu no “ātrajiem” vai sliktākajā gadījumā jau no stacionāra, ārste iedos nosūtījumus. Tādēļ pie katra speciālista tiek doti izraksti ģimenes ārstam. Manuprāt, šeit attieksme veidoja attieksmi. Daktere Ziediņa arī ir tikai cilvēks, un, ja mēs katrs iesim ar prasību “man vajag”, nevis pēc palīdzības, tad rezultāts nebūs diez ko patīkams. Mana personīgā pieredze ar dakteri ir ļoti patīkama. Ir kādas problēmas, tiek meklētas atbildes. Kad pirms vairākiem gadiem manā ģimenē ienāca mazulis, es zināju, ka Inta nav pediatre, bet par bērna ģimenes ārsti kļuva tieši viņa. Es zinu, ja mani kas satrauks es varu piezvanīt dakterei arī brīvdienās, un viņa palīdzēs, cik būs viņas spēkos. Ja viņa nemācēs rast atbildi, tad ieteiks, kur vērsties.
Būsim viens pret otru cilvēcīgāki! Atcerēsimies, ka ārsti arī ir cilvēki un viņi kādreiz mēdz kļūdīties. Mēģināsim risināt konfliktus savā starpā, kur mēs esam līdzvērtīgi.
Viedokli izteica ģimenes ārstes
Intas Ziediņas paciente
Uzklausīja Ginta Grincēviča
