Man aizvadītā nedēļa pagāja Mākslas dienu un gaidāmās Muzeju nakts gaisotnē. Nedēļas nogalē sakopām muzeja apkārtni, sadedzinājām žagaru kaudzes, jo baidos, ka tajā nozīmīgajā naktī kāds iedomāsies pie ugunskura sasildīties.
Pirmdiena bija veltīta gleznu izstādes atklāšanai. Tajā skatāmi siguldietes Vilijas Jansones akvareļi un pasteļi. Apmeklētājiem tika arī gastronomisks baudījums — gardi speķa pīrādziņi, tēja un vīns. Diemžēl atklāšanas dienā ieradās samērā maz apmeklētāju. Pēc tik garām brīvdienām tomēr varēja atlicināt brīdi arī garīgam baudījumam.
Pagājušajā nedēļā valstī atzīmēja piekto gadadienuu kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā. Es uz to skatos ar neticību — varētu sevi saukt par eiroskeptiķi. Neviena savienība nav pastāvējusi ilgi un kopumā neko labu nav devusi. Esot šādā savienībā, katra tauta zaudē savu identitāti, unikalitāti. Radušās ekonomiskās grūtības un ar tām saistītā skolu slēgšana, līdzekļu “apcirpšana” kultūrai vēl vairāk pastiprina jau tā smago mūsu tautas izdzīvošanu. Tas ir nosacīts genocīds pret latviešu tautu — atņemot tautai kultūru, zūd cilvēks, atņemot valodu — tauta.
Visiem pasākumiem, protams, nepieciešami līdzekļi, un muzejam budžets šogad ir mazāks. Pateicoties Jāņa Jaunsudrabiņa darbiem, Autortiesību aģentūrā ir līdzekļi, kurus nepieciešamības gadījumā var izmantot. Kopš viņa nāves vēl 70 gadu ir spēkā Autortiesību aizsardzības likums. Neretas pagasta padome vienmēr ir atbalstījusi muzeja darbību, piešķīra līdzekļus elektrības norēķiniem un citiem saimniecības izdevumiem. Domājot par Latvijas budžetu, visvairāk bail no lata devalvācijas. Ļoti ceru, ka Latvijas Bankas prezidenta pozīcija paliks nemainīga — latas jāsaglabāšana līdz pat brīdim, kad būsim spiesti pāriet uz eiro vai eirām, kā jau nu to naudu nosauksim. Mani biedē šis fakts, varētu pat teikt — pāreju uz eiro es izjūtu kā Latvijas valsts nestabilitāti. Mūsu nauda ir ļoti skaista — mākslinieciski veidota, ar latviskiem simboliem. Varētu teikt, ka Latvija tā zaudēs daļu savas identitātes.
Otrdienu veltījām mājas un pagalma sakārtošanai, jo jau trešdien uz zīmēšanas nodarbībām muzejā ieradās bērni. Bija aicinātas vairākas skolas — atbrauca tikai Neretas bērniņi. Diemžēl taupības apstākļos nākas izvēlēties, kur ieekonomēt un kam atvēlēt līdzekļus. Pērn līdzīgā pasākumā bija 80 bērnu. Skaidroju viņiem, kas mākslā ir līnija un ko ar to var izdarīt. Pēc tam mazie ķērās pie zīmēšanas. Priecājos, cik labi man izdevās savas domas nodot viņiem, jo darbiņi patiesi bija jauki. Daži tagad ir redzami muzejā.
Ceturtdien Ķišku kapsētā, kura ir pāris kilometru no muzeja, ierīkojām āra kanceli, kur mācītajam vadīt dievkalpojumu kapusvētkos. Tā izveidota uz vecajiem pamatiem, tajā pašā vietā, kur tā bija pagājušā gadsimta 30. gados. Izjutu patiesu gandarījumu par padarīto.Līdz augustam šajā kapsētā jānovieto piemiņas zīme “Baltās grāmatas” tēlam Klibajam Jurkam. Tā būs veidota no gobas stumbra.
Piektdienu pilnībā veltījām šīsnedēļas galvenajam pasākumam — Muzeju naktij. Uz tuvākajiem pagastiem nosūtījām afišas, kurās informējām par pasākumiem un dalībniekiem. Pasākums paredzēts divās daļās. Pirmā daļa notiks muzeja sētsvidū, bet pēc desmitiem vakarā — lejā, autostāvvietā. Tur jāierīko elektrība un jāsakārto šī vieta. Vakar braucu uz Rīgu saskaņot repertuāru un scenāriju ar folkloras kopām “Vilki” un “Vilcenes” — kolektīviem, kuri līdzdarbosies ganu dienas izdarībās, pēc pulksten 22. Viņiem dziedāt palīdzēs arī Lesinsku ģimene no Ērberģes.
Pretrunīgi vērtējami bija 9. maija notikumi Rīgā, pie Uzvaras pieminekļa. Ja šiem cilvēkiem dod vaļu šādu pasākumu rīkošanai, tad arī leģionāriem jāatļauj 16. maijā doties gājienā. Pretējā gadījumā jāaizliedz gan vieniem, gan otriem.
Nedēļa beidzās ar Mātes dienu, arī es saņēmu apsveikumus no bērniem un audžubērniem.
