“Vienmēr ielīdīs visās glāzēs, šķīvjos, bļodās, kas atstātas uz galda. Atvērs maizes kasti, izšiverēs katru maisiņu un centīsies pēc iespējas vairāk visu savākt sev,” par savu mājdzīvnieciņu stāsta saimniece Ilze.
Mazais rudi pelēkbrūnganais zibensātrais radījums, kas ņirb gar acīm, neļaujot sevi aplūkot, ir burunduks Brunis. Ilze pati ir dzirkstoša un smejoša rudmate, tāpēc mazais, kustīgais dzīvnieciņš viņai šķiet kā radīts. “Pirms iegādājos burunduku, domāju par žurciņu, taču man nepatīk grauzēju garās plikās astes. Brunim tā ir skaista un pūkaina,” smejas Ilze.
Bruņa saimniece atzīst, ka dzīvnieki mājās ievieš kārtību: “Kādreiz varēju atstāt uz galda traukus vai ēdienu, tagad tas vairs nav iespējams. Tiklīdz Bruni izlaižu no mājiņas, viņš zibenīgi dodas apgaitā.”
Darbīgais un ašais dzīvnieciņš vēlas nogaršot un savās slēptuvēs sanest visu mājās atrodamo pārtiku. Saimniece jau ievērojusi, kurās vietās burunduks mēdz nobēdzināt ēdiena krājumus. Kamēr Ilze stāsta par to, kā Brunim patīk gulēt viņai uz muguras, pūkainītis tikmēr rosās — veikli “apstrādā” uz galda novietoto apelsīna pusīti. Kad saimniece dod zemesriekstus, Bruņa mutītē tie pazūd viens pēc otra, bet dzīvnieciņa vaigi kļūst manāmi lielāki. Kad mutē vairs nav vietas, viņš zibenīgi pazūd istabas virzienā, lai dabūto noslēptu. “Nezinu, vai visi burunduki ātri apvainojas, bet Brunis gan,” teic saimniece. “Kad viņš jūtas aizskarts, paslēpjas mājiņā un nelien laukā. Tad cenšos kaut kā pielabināties. Bet kopumā abi esam līdzīgi — visu darām ātri, mums abiem garšo apelsīni un patīk oranžā krāsa.”
