Nupat viens zaķēns, nebēdnieks, kam mežā cilpas mest ir prieks, ar vilku saskrējās, kā saka, acs pret aci.
Nupat viens zaķēns, nebēdnieks,
Kam mežā cilpas mest ir prieks,
Ar vilku saskrējās, kā saka,
acs pret aci.
Tam zobi klab kā paģirainam žūpam,
Tek straumēm siekalas pār asinskārām lūpām,
Un bargā laupītāja balsī pelēcis
steidz sacīt:
“Stāj, zaķi! Nu tev skraidīt gana,
Tu tagad būsi vakariņas manas!”.
Varbūt, ka garausim tas arī būtu gals,
Ja vilku nepārsteigtu lāča balss:
“Vilks, izbeidz mežā politisku spēli!
Nav zaķis Repše — netēlo te Šķēli.”
* * *
Reiz buks, kam izsenis ir mežā mājas,
Ap sevi citus zālēdājus pulcināja
Un, jauzdams sevī dižvadoņa garu,
Ar runu sveica sanākušo baru:
“Ir vilku vara mežā kritusi!
Nu, draugi, mūsu stunda situsi.
Nu mēs te sludināsim likumus
Un dibināsim cēlus tikumus!”.
Un aļņi, brieži bukam atbildēja:
“Mēs valdīsim! To gribam mēs un spējam!”.
Bet pūce, kurai mēle dažkārt asa,
Bez aplinkiem un viltus bukam prasa:
“Kam mežacūkām nelem varas daļu,
Tās taču arī zāli ēd, ne gaļu?”.
Te buka atbilde bez kavēšanās skan:
“Tik tiešām, mežakuilis gaļu neēd gan —
Viņš iedzīvojas daudzkārtainos taukos,
Bez kauna kartupeļus rakdams svešos laukos!”.
Ilmārs Kalnietis Skrīveros
