To, ka Pļaviņās ir kāds entuziasts vārdā Pēteris Kalniņš, kurš tur izveidojis Latvijā vēl maz zināmā sportaveida — skvoša —
zāli, uzzināju, kad pirms vairākiem mēnešiem gatavoju materiālu laikrakstam. Šajā zālē arī tiekamies, šoreiz runājam ne tikai par skvošu, bet arī par dzīvi. Pēteris ir ļoti interesants cilvēks un teju visu savu mūžu veltījis sportam un darbam ar jaunatni.
Pirmā pieredze
Amerikā
— Kā sākāt nodarboties ar skvošu?
— Pirmo reizi šo sportaveidu iepazinu Amerikā, kur biju aizbraucis ciemos pie radiniekiem. Brālēns mani aizveda uz sporta klubu, kuru viņš regulāri apmeklē. Ievēroju, ka aiz stikla sienas vīrietis jau nopietnos gados kopā ar mazu zēnu ar īpatnējām tenisa raketēm “dauza” bumbiņu pret sienu. Sākumā nesapratu, kas tur notiek, brālēns gan uzreiz paskaidroja, ka Amerikā tas ir viens no populārākajiem sportaveidiem — skvošs. Mani tas ieinteresēja. Atbraucu uz Latviju, mazdēlam stāstu par tur redzēto. Un viņš saka: “Nu ko, mēģinām mēs arī te kaut ko līdzīgu uztaisīt?” Tā viss sākās. Pie bijušajām “Pļaviņu DM” mehāniskajām darbnīcām bija atbilstošas telpas, kuras neviens neizmantoja. Ar īpašniekiem par simbolisku samaksu vienojāmies par to izmantošanu un paši saviem spēkiem izveidojām pirmo skvoša zāli. Tuvākajā apkārtnē tādas nav. Ir viens entuziasts Madonā, kurš arī pats izveidojis savu sporta laukumu. Bet, lai paspēlētu šo ne vienkāršo spēli, ir jābrauc uz Rīgu.
Slodze lielāka
kā tenisā
— Kas skvošā ir tāds, ko nesniedz citi sportaveidi?
— Skvošs ir intelektuāla, azartiska un dinamiska sporta spēle, kas palīdz saglabāt labu fizisko formu. Slodze ir divas līdz trīs reizes lielāka nekā tenisā. Vienas treniņstundas laikā spēlētājs patērē 600 — 1000 kilokaloriju. Skvošs attīsta izturību, kustību koordināciju, kā arī labvēlīgi iedarbojas uz kardio un respiratorajām funkcijām un ir piemērota spēle tiem, kuri vēlas samazināt lieko svaru. Ar skvošu var sākt nodarboties un turpināt to darīt jebkurā vecumā. Divreiz nedēļā nāk bērni, jo ģimnāzijā ir skvoša pulciņš. Vakaros nāk pieaugušie, pieprasījums ir liels. Pie mums brauc trenēties ne tikai vietējie, bet arī no Jēkabpils un pat no Jaunjelgavas. Aizvien lielāku interesi par šo sportaveidu izrāda sievietes. Pavasarī jau bijām noorganizējuši pirmo novada čempionātu, un tajā piedalījās ap 30 cilvēku dažādās vecuma grupās.
Spēlē basām kājām
— Vai sports vienmēr ir bijis jūsu aizraušanās?
— Kādreiz, kad par savu bērnību stāstīju skolēniem, viņi neticēja. Esmu dzimis pirms Otrā pasaules kara, mana bērnība iegadījās pēckara periodā, kad viss bija sagrauts, visapkārt krāsmatas un izpostīta zeme, bet mums, puišeļiem, arī toreiz gribējās gan paskraidīt, gan padauzīties. Ticiet vai nē, bet, lai uzspēlētu futbolu, pirmās bumbas taisījām no zeķēm. Tas notiek tā: paņem vecu zeķi un sabāž tajā vecas lupatas, lai izveidojas bumbas forma. Spēlējām tik ilgi, kamēr tā samirka un kļuva cieta kā akmens. Pēc tam izdevās kaut kur atrast jēlgumijas gabalu, no tās ar nazi izgriezām bumbu un tad dzenājām pa laukumu. Normālu apavu nebija, spēlējām basām kājām, tā, ka īkšķis kādā brīdī “skatās atpakaļ”. Pirmo bumbu paši uzšuvām četrdesmito gadu beigās. Tēvs bija izģērējis teļādu, izgriezām divus apļus, sašuvām un tad piepildījām, iznāca tāda kā regbija bumba, bet spēlējām. Pirmo īsto bumbu piecdesmito gadu sākumā mums no Krievijas atveda vecākais brālis. Lai arī tā bija nevis no ādas, bet no dermantīna, tas bija liels ieguvums. Protams, tā ātri nolietojās, un, lai to salabotu, tika “upurēti” tēva ādas zābaki, kuriem pa kluso nogriezām gabalus un izmantojām tos kā ielāpus. Sports man vienmēr ir bijis obligāta dzīves sastāvdaļa.
Dienests liedz
piepildīt sapni
— Teicāt, ka, pirms kļuvāt par skolotāju, kādu laiku bijāt arī jūrnieks.
— Pēc vidusskolas iestājos jūrskolā, divarpus gadus tur mācījos. Prakses laikā strādāju uz tirdzniecības kuģa. Toreiz tā bija fantastiska iespēja apceļot pasauli. Šajā laikā izdevās aizkuģot ne tikai uz lielākajām Eiropas ostām, bet būt arī Āfrikā un Āzijā. Man tas patika. Bet dzīve ievieš savas korekcijas. Sešdesmito gadu sākumā, kad sākās bruņošanās sacensība starp Padomju Savienību un ASV, neraugoties uz to, ka biju jūrnieks un mācījos, mani iesauca dienestā. Toreiz vispār veidojās parodoksāla situācija: armijā sauca visus, kuri atbilda noteiktam vecumam, pat sievietes. Tā es nokļuvu Krasnovodskā, kur savulaik ieslodzījumā bija mūsu Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, un dienēju gaisa spēkos. Man toreiz patika fotografēt, un uz dienestu biju paņēmis līdzi arī savas fotogrāfijas, kuras tapušas manu braucienu laikā. Tās ievēroja dienesta biedri, un komandieris mani norīkoja uz fotolaboratoriju, kur bija jāattīsta fotofilmas, ko atveda mūsu lidotāji — izlūki. Līdz ar to, kad atgriezos no dienesta, manos “papīros” bija ieraksts — “sov. sekretno” (“pilnīgi slepeni” — aut.), tādēļ no Padomju Savienības izbraukt nedrīkstēju. Kad atgriezos no armijas, augstskolā uzreiz pateica: mācīties tu vari, bet kuģošana tev labākajā gadījumā būs no Daugavas viena krasta uz otru. Tā manam sapnim dienests pārvilka svītru. Bet armijā aktīvi piedalījos sporta dzīvē un biju arī sporta rotā. Tādēļ piedāvāja strādāt par fizkultūras skolotāju Limbažu profesionālajā vidusskolā un nelielā lauku skolā.
Mājturība ar
celtniecības novirzienu
— Visu mūžu esat bijis sporta skolotājs?
— Tad biju nevis sporta skolotājs, bet fiziskās audzināšanas skolotājs un direktora vietnieks fiziskās audzināšanas jautājumos. Bija ne tikai jāvada mācību stundas, bet arī obligāti jāpiedalās dažādās sacensībās, kas notika vairāk nekā divdesmit sportaveidos. Katru gadu norisinājās republikas mēroga mači starp profesionālajām skolām. Tā bija milzīga slodze, visu laiku kaut kas notika — slēpošanā, svarcelšanā, vieglatlētikā jākārto GDA (“Gatavs darbam un PSRS aizsardzībai” — aut.) normas.
Līdz deviņdesmito gadu sākumam strādāju Limbažos, pēc tam atgriezāmies senču mājās. Izveidojām savu saimniecību, strādāju tajā, bet tad mani pierunāja Pļaviņu vidusskolā mācīt mājturību zēniem. Piekritu. Materiāltehniskā bāze bija slikta, bet, tā kā biju strādājis profesionālajā skolā, kur māca celtniekus, arī pats iemācījos dažādus darbus. Līdz ar to mums skolā mājturība bija ar celtniecības novirzienu. Kopā ar zēniem mācījāmies dažādus celtniecības un apdares darbus. Tā mājturības stundās izremontējām skolas telpas, visu darījām paši. Un tagad zēni ir pateicīgi, daudzi no viņiem strādā celtniecības uzņēmumos, un viņiem ir darbs.
Ir ideja, bet nav
atbalstītāju
— Vai toreiz ar skolēniem arī sportojāt?
— Jā. Kādreiz Pļaviņās spēlēja volejbolu, un mums bija panākumi, kaut arī nebija pietiekami labas sporta bāzes. Toreiz Aizkraukles rajonā bijām vieni no spēcīgākajiem, bijām seškārtēji Vidusdaugavas novada čempioni. Skolā bija desmit puiku, un seši no viņiem spēlēja volejbolu. Viņi viens otru uzmundrināja, valdīja komandas gars. Tagad diemžēl volejbols Pļaviņās vairs nav populārs sportaveids. Arī sporta zāle, kurā trenējāmies, pie bijušās Pļaviņu 1. vidusskolas pērn applūda, grīdas segums tajā ir pilnībā sabojāts.
Bet tur ir labas telpas, un es savulaik izteicu priekšlikumu šajā zālē izveidot pludmales volejbola laukumus. Tā ir ļoti laba iespēja piesaistīt jauniešus sportam, turklāt, lai šādus laukumus izveidotu jau esošajās telpās, nav nepieciešami lieli naudas ieguldījumi. Jāatved smiltis, jāizveido laukumi un jānodrošina apsilde. Un viss notiek! Šādi slēgtie laukumi ir tikai Rīgā. Domāju, interesentu netrūktu, un pie mums brauktu ne tikai novada cilvēki, bet volejbola spēlētāji arī no citām vietām. Tas noteikti būtu izdevīgi. Bet diemžēl šo manu priekšlikumu novada dome neatbalstīja. Ir arī citas idejas, bet Pļaviņās jau gadu desmitiem lielākais finansējums tiek piešķirts slēpotājiem un biatlonistiem. Protams, tas ir vajadzīgs, un mums šajos veidos ir labi rezultāti, bet tomēr vajadzētu pārskatīt šo finansējuma modeli, jo ir ne mazums bērnu un jauniešu, kuri labprāt nodarbotos arī ar citiem sportaveidiem.
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Brīvā laika ir maz. Jāvelta laiks treniņiem, deputāta pienākumiem. Bet jau kopš bērnības man ir paticis makšķerēt, kādreiz bērnībā un jaunībā devos uz Aivieksti un tur varēju “atslēgties”. Tagad aizeju pacopēt uz dīķiem, kurus esmu izveidojis pie savām senču mājām. ◆
