Pašas bērni jau izauguši lieli, bet, kad ciemos atbrauc mūsu draugi ar savu “vecumdienu prieku”, kā viņi mīļi sauc četrgadīgo meitu, gribas teikt Līnas vārdiem no filmas “Emīla nedarbi”: “Tādu bērnu manas acis nav redzējušas!”
Mazā princese burtiski dancina savus vecākus un izrādās uz pilnu klapi. Tādos brīžos vienmēr atceros draudzenes sacīto, kad viņai mazā piedzima: darīšu visu, lai meitai dzīvē nekā netrūktu un nebūtu jāredz tāda bērnība kā man, kad, dzīvojot dziļos laukos, vecāki bieži lietoja alkoholu, ka vienīgā rotaļlieta bija lelle Maša un bērnībā tā arī ne reizi neizbaudīju ne cirka, ne zooloģiskā dārza jaukumus. Mazajai Sārai tagad tā visa ir dubultā. “Nē, es tādas kotletes neēdīšu, gribu picu,” uzstāj meitēns. “Bet, mīļumiņ, kur es tev vēlā vakarā ņemšu picu, varbūt vēlies siltu sendviču?” draudzene mēģina Sāru uzvedināt uz ko citu, bet šī cērt kāju pie zemes, rauc pieri, atšauj lūpu, un asaras birst kā pupas: “Gripu picūūū…” Pēkšņi mam-ma attopas, ka to taču var pasūtīt pa telefonu. “Tēti, meita grib picu!” atskan komanda, un tētis sāk meklēt tālruņa numuru, lai mazajai princesei to pasūtītu. Uz brīdi niķi pārgājuši, bet, kad kurjers atved picu, tik vien kā pāris kodienu tajā, un pietiek. Tad mazā pēkšņi izdomā, ka grib sēdēt krēslā, ko ieņēmis tētis. Arī šī iegriba tiek izpildīta, jo “bērns tā vēlas”. Ar vīru saskatījāmies, bet jau sen esam norunājuši neiejaukties. Draudzene mana, ka princeses izrādīšanās mūs ar vīru mulsina, bet viņa tikai noplāta rokas un nočukst: gan jau pāries. Es ļoti ceru, ka tā reiz notiks, bet droša par to neesmu, jo mazajam buciņam radziņi kļūst arvien asāki, un kas būs tālāk, ja jau tagad viņas rozā istaba plīst no pārpilnības un leļļu jūras.