Bruņurupucis Mustapiņš jau ir slavens. Par viņu rakstīts laikrakstā “Latvijas Avīze”. Arī “Staburags” viesojās pie Dzidras Stūres Pļaviņās, kur mīt šis dzīvnieks.
Bruņurupucis Mustapiņš jau ir slavens. Par viņu rakstīts laikrakstā “Latvijas Avīze”. Arī “Staburags” viesojās pie Dzidras Stūres Pļaviņās, kur mīt šis dzīvnieks.
Uz Pļaviņām Mustapiņš savulaik atceļoja kopā ar Dzidras kundzes dēla Sandra ģimeni. Viņi bijuši ekskursijā Vidusāzijā.
Baro ar samtenēm
— Tā bija dāvana dēlam Dairim dzimšanas dienā. Dzīvnieku atradām tuksnesī. Citi bija lieli, bet šis vienīgais tāds maziņš — plaukstas lielumā. Ceļojām trīs nedēļas, un es visu laiku uztraucos, lai dzīvnieciņš nenomirtu badā. Nēsāju viņu rokās, pēc tam ieliku kārbā. Pilsētā, kurā apmetāmies, pie Ļeņina pieminekļa auga samtenes. Naktī gāju lasīt ziedus un devu bruņurupucim. Labi, ka mani neviens nepamanīja. Kalnos mūs pārsteidza sniegputenis, un mēs apmetāmies pie robežsargiem. Viņi piedāvāja mums bruņurupuču zupu, bet visi atteicās, — stāsta Dzidras Stūres vedekla Maija.
Apēd istabas puķes
Mājās viņa bruņurupucēnu izauklēja un gādāja, lai dzīvnieciņam būtu silti un netrūktu barības.
Maija stāsta, ka visvairāk uztraukusies par dzīvnieka ēdināšanu ziemā. Kad viņš pamodies no ziemas guļas, devusi ābola šķēlītes. Bruņurupucim garšoja arī istabas puķes, īpaši rūgtā alveja. Istabas augi tolaik cieta pamatīgi. Vēlāk Maija saprata, ka dzīvnieks gada aukstajos mēnešos lieliski iztiek vispār bez barības.
— Pie mājas ierīkojām nelielu aplociņu, kur bruņurupucis vasarā “ganījās” pa dienu, kamēr paši bijām darbā. Vienreiz viņu mums nozaga, bet kaimiņu bērni atrada. Tad sapratām, ka Mustapiņam labāk būs pie Sandra mātes. Nu jau vairākus gadus viņa mājas ir tur. Tomēr savējos viņš neaizmirst un lieliski atšķir balsis. Kad aizeju pie vīramātes, priecīgs nāk pretī. Patīk, ja panēsāju klēpī. Daudz mums mājdzīvnieku bijis, un visi ir ļoti mīlēti. Šķiet, tāpēc viņi arī bija un ir īpaši, — saka Maija.
Pats meklē gardumus
Tagad Mustapiņam ir 15 gadu, un viņš izaudzis apmēram 30 līdz 40 centimetru garumā. Bruņurupuča vecumu var noteikt pēc svītru skaita kaula čaulas sānos.
Mustapiņš maina manu priekšstatu, ka bruņurupuči ir ļoti lēni. Ticis dārzā, dzīvnieks veikli dodas izpētīt apkārtni, lai sameklētu garšīgākos zaļumus. Vēsākās dienās viņš ir gausāks, bet saulainākās itin žirgts.
Dzidras kundze atzīst, ka dzīvniekam jāvelta liela uzmanība, lai viņš augtu vesels un možs. Mustapiņam tās netrūkst. Kad vien iespējams, bruņurupucis ir ārā. Viņam ierīkots neliels iežogojums, kur pastaigāties, bet citā laikā var snaust speciāli uzbūvētā nojumītē siltumnīcā. Kad saimniece ir dārzā, Mustapiņš turpat vien grozās. Arī citi mājinieki atnāk viņu “paganīt”, lai dzīvnieks var izstaigāties un sameklēt sev nepieciešamākos augus. Vienreiz Mustapiņš aizbēga. Atraduši viņu tikai nākamajā dienā aiz sētas dzelzceļa malā.
“Izceļ” durvis
— Īpaši viņu neierobežojam, bet pilnīgu brīvību arī nevar ļaut. Citādi dzīvnieks nomīda visu, kas gadās ceļā. Šķiet, nemaz tik liels nav, bet viņš ir spēcīgs. Vienreiz pat siltumnīcas durvis izcēla — atspiedās ar čaulu un tikmēr dīdījās, kamēr tās no eņģēm bija ārā, — stāsta Dzidra Stūre.
Arī pa māju bruņurupucis staigā brīvi. Dažkārt gan dzīvnieks dusmojas, ja viņu nelaiž, kur iedomājies. Tad slienas pakaļkājās un skrāpē durvis. Kad Mustapiņš apveļas uz muguras, bez citu palīdzības uz kājām netiek.
Pārkož bez zobiem
Bruņurupuči nav īpaši “kulturāli” un savas dabiskās vajadzības kārto, kur pagadās. Dzidras kundze uzmanot, lai tas notiek vienā telpā, nevis pa visu māju. Ar “lielo” darīšanu nav problēmu, bet šķidrumu bruņurupucis iztecina gandrīz glāzes tilpumā. Kā gan citādi, ja viņa ēdienkarte sastāv no dažādiem augiem, bet tajos taču ir daudz ūdens.
Lai arī šķiet, ka tāds dzīvnieks neko daudz nepatērē, Mustapiņam apetīte ir laba. Ēdienreizē viņš var apēst 30 sarkanā āboliņa ziedu. Mājinieku mīlulis ar patiku notiesā dažādus ziedus, ogas un zaļumus — pienenes un citas nezāles dārzā, salātus, zemenes, magones. Visam jābūt svaigam, jo apvītušu dzīvnieks neēd. Bruņurupucim nav zobu, bet ir knābis, ar kuru smalcina barību. Tas ir ļoti ass, un dažkārt barotājai pirksts pušu.
— Izvēlīgs viņš nav, bet jādomā, ar ko barot. Vasarā ir labi, bet agri pavasarī meklēju, kur aug pienenes, un rušinu ārā no sniega, — saka Dzidras kundze.
Gulēt dodas siltumā
Nu jau ir rudens, un Mustapiņš drīz dosies ziemas guļā, kas ilgs vismaz trīs mēnešus. Pirms tam viņš pāris dienu neko neēd, jo jāaizmieg tukšā dūšā. Guļasvieta bruņurupucim ir virtuvē zem plīts, kur siltāks. Visu ziemu viņš neatgādina par sevi, bet jau februārī ik pa laikam iznāk izpētīt situāciju. Katru dienu pastaigas kļūst garākas, un Mustapiņš sāk savu aktīvo dzīvi. Pēc tik ilgas neredzēšanās mājiniekiem šķiet, ka viņu mīlulis izaudzis lielāks. Viens gads taču atkal klāt.
Saimnieki nezina, vai bruņurupucis ir viņš vai viņa, tāpēc pārinieku savam mīlulim nemeklē.
— Tāds ir mūsu mājdzīvnieks — kluss un miermīlīgs. Kad paturu viņu klēpī, stress ir prom kā likts. Speciālā literatūrā lasīju, ka bruņurupuči nes laimi. Varbūt tā arī ir, — domā Dzidra Stūre.
