Pirms gadskārtējās dzīves jubilejas daudzi nebeidz brīnīties, kur tas laiks pagājis! Pļaviņietei Aijai Avotiņai ir līdzīgi, un, ja atbild tieši — tepat vien ap Pļaviņām. Mācoties, veidojot ģimeni, audzinot bērnus, strādājot dažādus darbus un piepildot ikdienu ar tīkamiem vaļaspriekiem. Un laiks joprojām ir tas pats steidzīgais, ka visu pagūt nevar.
Labāk patīk mazpilsētā
Aijas dzimtā puse ir Krustpils novads, kur joprojām dzīvo mamma un brālis ar ģimeni. Pirmā skola gan bija Gostiņos. Kad to slēdza, mācīties 4. klasē turpināja Pļaviņās, un tā arī kļuva par viņas dzīves pilsētu. Aija teic, ka Rīga saista ar iespēju apmeklēt kādu teātra izrādi, koncertu vai ko citu, bet dzīvot tur negribētu. Mazpilsētā ir vislabāk, jo viss ērti sasniedzams, netrūkst dažādu iespēju un arī līdz galvaspilsētai nav tālu.
— Pēc vidusskolas vēlējos kļūt par bioloģi. Liela priekšstata par to, ko gribu darīt, nebija, bet šī joma šķita interesanta un mācību priekšmets skolā padevās, lai gan par tālāko perspektīvu neaizdomājos. Tolaik gaidīju pirmo meitu un sāku studēt neklātienē, bet drīz vien sapratu, ka tas nav domāts man, — stāsta Aija.
Daudz kas jāiemācās no jauna
Par viņas nodarbošanos, kas patika un padevās, kļuva audzinātājas darbs pirmsskolas izglītības iestādē “Jumītis” Aiviekstes pagastā, iegūstot arī speciālo izglītību. Aija ir no tiem cilvēkiem, kurus saista radošas lietas, un bērnudārzā to visu varēja veiksmīgi īstenot. Tas bija jauks laiks, bet šis darbs tomēr izsmeļ, tāpēc gribējās pārmaiņas. Pēc tam dažus gadus viņa strādāja ziedu veikalā un pēdējos 14 gadus uzņēmumā “Liepkalni” Klintaines pagastā. Ar šo uzņēmumu viņa ir kopā kopš tā atvēršanas. Pieteicās vakancei, jo gribēja izmēģināt darīt ko jaunu un ar savu izvēli ir apmierināta joprojām. Aijas pienākumos ir darbs ar klientiem, plānot produkcijas daudzumu, sakārtot preču pavadzīmes. Daudz kas patiesi bija jāiemācās no jauna.
— Kad sākām strādāt, braucām mācīties uz uzņēmuma maiznīcu Valmierā, jo visur piedāvājums ir līdzīgs. Tagad daudzi teic, ka mūsu ceptā saldskābmaize ar sēkliņām ir garšīgāka nekā citur. Ne velti tā ir ļoti pieprasīta produkcija, un reizēm šķiet — nu, cik daudz var to cept, bet cilvēki prasa, par ko valmierieši tagad brīnās, — stāsta Aija.
Dziedāšana sniedz īpašas emocijas
Ļoti mīļš vaļasprieks Aijai allaž ir bijusi dziedāšana. Vēl mācoties skolā, viņa sāka dziedāt Pļaviņu kultūras nama jauktajā korī, un ar šo kolektīvu, kas ar gadiem mainījies un tagad ir sieviešu koris “Loreleja”, Aija ir kopā jau vairāk nekā 40 gadu. Dziesmas mīlestība gan nav mazinājusies, un viņa ir pateicīga mūzikas skolotājai un vēlāk kora vadītājai Staņislavai Kalniņai par iedotajiem spēcīgajiem pamatiem.
Šajos gados kopā ar koriem bijusi iespēja piedalīties daudzos Dziesmu svētkos, un tās vienmēr bijušas neaizmirstamas emocijas, kad dziedātāju tūkstoši izdzied dziesmu. Dziedāšanā Aijai patīk tieši šī kopības izjūta, un skudriņas pārskrien arī tad, kad kaut kas labs izdevies mēģinājumā. Jau ilgus gadus viņa ir šī kolektīva vecākā, un tas viņai padodas. Pati par to smej, ka Lauvas horoskopa zīmē dzimušajiem grūti iztikt, ja nav ko vadīt vai organizēt.
Atrod ceļu
uz baznīcu
Pēc piespiedu pārtraukuma “Loreleja” jau atsākusi sezonu, bet vēl ir liela neziņa, kam gatavoties. Tomēr visi ir apņēmības pilni nākt kopā, jo kaut ko palaist nebūtībā ir viegli, bet atjaunot — grūti.
Dziesma un mūzika Aijai tuva arī Gostiņu luterāņu baznīcā un tās draudzē. Ticība viņai nav nākusi līdzi no bērnības, bet izvēlēta apzinīgā vecumā neilgi pirms Atmodas laika.
— Kaut kas iekšēji acīmredzot mudināja meklēt ceļu uz baznīcu. Saistīja arī tas, ka vīramātes māsa spēlēja ērģeles Krustpils baznīcā, un bija iespēja būt klāt, kad viņa to darīja. Tad Gostiņu draudzē mani palūdza palīdzēt sakārtot dokumentāciju, kas šķita uz neilgu brīdi, bet izvērtās tomēr ilgāk, un paliku. Neesmu varbūt tajā visā pilnībā, bet vislabāk ticību izjūtu tieši caur mūziku. Operdziedātāja Kristīne Zadovska reiz teica, ka, meklējot atbildes, kāpēc dzīvē noticis tā, kā noticis, vislabāk diskutēt ar Dievu var tieši mūzikā. Man ir līdzīgi — dziedāt baznīcā vienmēr ir kas īpašs, un nav būtiski, kādas konfesijas, jo dvēsele dzied, — saka Aija.
Prieks par visiem
Aijai ir nu jau pieaugušu bērnu māmiņa — meitām Lindai, Indrai, Andrai, Annai un dēlam Niklāvam, tagad priecājas par trim mazbērniem — Tomasu, Paulu un Martinu. Vai pašai tuvās nodarbes “pielipušas” arī jaunākajai paaudzei? Viņa teic — kaut kādā mērā noteikti jā.
— Nekad neesmu apzināti viņus kaut kur virzījusi, ja vienīgi mūzikas skolā. Kā lauku bērnam man tādu iespēju nebija. Patika akordeons, bet apzinājos, ka pie tā nebūs iespējas tikt, un arī izbraukāt uz skolu nevarēja. Visas manas meitas ir pabeigušas mūzikas skolu, dēls iesāka, bet nepabeidza. Kad vecākā meita sāka mācīties klavierspēli, domāju, ka kopā ar viņu arī varēšu to apgūt. Protams, nekas neiznāca! Lai arī tagad neviena aktīvi nespēlē apgūtos mūzikas instrumentus, zināšanas un prasmes tik un tā noder. Bija laiks, kad trīs Avotiņas dziedājām korī, un tas viss netieši tiek atdots bērniem, lai arī katram ir sava nodarbošanās. Priecājos par katru un to, ka mazbērni ir līdzās. Pavadot laiku kopā un lasot viņiem vakara pasakas, uzzinu daudz ko jaunu, — stāsta Aija.
Ar savu tematiku
Jubileja viņai ir skaistā laikā, kad vasara vēl turpinās, zied gladiolas un drīz jau asteres. Ir iespēja jubileju svinēt dabā, un to vislabāk patīk darīt savējo pulkā. Pasākumam gan jābūt ar kādu tematiku, lai nav tikai sēdēšana pie galda.
Ja ir laiks, Aija labprāt gatavo, un viena no iecienītākajām lasāmvielām ir žurnāls “Ievas Virtuve”. Viņa teic, ka pazīstamās Ņinas Masiļūnes pavārgrāmata mājā ir jau sen un vienmēr paticis tajā ielūkoties, lai kaut ko izmēģinātu. Tāpat saistoša ir Ilzes Jurkānes grāmata, kas stāsta ne tikai par ēdieniem, bet arī valstīm, kur tos gatavo. Tad var pasapņot, ko varētu izmēģināt un kur aizceļot. Tas gan nav palicis tikai sapnis, jo apmeklētas daudzas vietas, bet ieceru vēl daudz, un gan jau atkal būs iespēja. ◆
