Pļaviņieti Uldi Beķeri pazīst daudzi. Kā vienu no pirmajiem dīdžejiem Aizkraukles rajonā un mūzikas festivāla “Vizu, vizu” aizsācēju, pēdējā laikā arī kā gleznotāju ornamentālistu.
Pļaviņieti Uldi Beķeri pazīst daudzi. Kā vienu no pirmajiem dīdžejiem Aizkraukles rajonā un mūzikas festivāla “Vizu, vizu” aizsācēju, pēdējā laikā arī kā gleznotāju ornamentālistu.
“Saldie” astoņdesmitie
— Jūs bijāt viens no pirmajiem diskotēku sācējiem Aizkraukles rajonā. Kā pievērsāties šai jomai?
— Mūzika vienmēr bijusi mans vaļasprieks. Diskotēkām astoņdesmitajos gados pievērsāmies trijatā — Jānis Ozoliņš, Andris Smilgdrīvs un es, izveidojot apvienību “Disko bites”. Tas laiks bija ļoti interesants, apvienība bija ne tik daudz izklaides un masu kultūras elements, cik sociāls faktors. Tajos gados tam bija milzīga nozīme.
— Manuprāt, diskotēkas ir tikai iespēja izklaidēties.
— Tā varbūt ir šodien Tagad diskotēka, salīdzinot ar to laiku, ir kā diena pret nakti. Mēs pildījām arī izglītojošo funkciju, varētu pat teikt, estētiskās audzināšanas funkciju. Informācijas bada laikos dīdžejiem bija ļoti daudz jāzina, “jārokas” rakstos, jātulko, jāuzzina būtiskas lietas par mūziku, par tās kvalitāti. Nav taisnība tiem, kuri astoņdesmitos dēvē par “saldajiem” gadiem. Tagad, nopērkot to gadu mūzikas izlasi, nebūt negūsiet priekšstatu, kas tolaik patiesībā notika. Mūzikā bija ļoti daudz mākslas, kas ietekmēja tās tālāko attīstību. Mēs mācējām sarīkot kvalitatīvu diskotēku. Protams, arī mums skanēja, piedodiet, mēsli, taču netrūka arī patiesi kvalitatīvas mūzikas. Iekļaujot to savā repertuārā, spējām “iebarot” publikai, to ieinteresējot. Cilvēkiem patika, un viņi to labi uztvēra.
Vērtības rodas provincē
— Aizkraukles rajonā bijāt vienīgā diskoapvienība?
— Nē, bijām trīs it kā konkurējošas diskogrupas — “Disko bites”, “Elfa” Koknesē un “Beta” Aizkrauklē. Konkurenti gan bijām tikai radošās izpausmes ziņā, arvien paliekot draugi. “Disko bites” apkārt nebraukāja, mēģinājām radīt savu kultūrvidi te, Pļaviņās, lai brauc pie mums. Es tāpat daru arī tagad — neeju un nepiedāvāju savus darbus, bet mēģinu tos paveikt tik labi, lai interesentiem būtu vērts braukt uz Pļaviņām. Vērtības ir arī te, provincē, tās rodas arī ārpus lielās metropoles Rīgas. Ja gribi, brauc pats šurp.
— Kādēļ “Disko bites” pārtrauca darbību?
— Diskotēku jomā darbojos desmit gadu, pietiekami ilgi, lai iespaidu būtu tik daudz, ka varētu grāmatu sarakstīt. Kādēļ pārtraucu ar to nodarboties? Tas bija laikā, kad sākās tāds kā lūzuma posms un radās jauna spēlēšanas tehnoloģija. Mēs spēlējām lenšu magnetofonus, bet tad sākās darbošanās ar platēm, kur svarīgākais bija roku veiklība un meistarība. Galu galā arī šis etaps bija noiets, radās arvien jaunas tehnoloģijas. Mūsdienās diskotēkas pilda šauru utilitāru funkciju, vairs ne izglītojošu un informējošu.
Mūzikā meklē ilglaicīgo
— Kāda žanra mūzika jums pašam ir tuvāka?
— Man vairs īpaši neinteresē astoņdesmito gadu mūzika. Vairāk patīk senāka mūzika vai mūsdienu aktualitātes, nevis masu produkcija, bet gan elitārāka jaunrade. Prasīt, lai mana mūzikas gaume šodien būtu tāda pati kā tolaik ir nenopietni. Mani interesē mūzika tās dziļākā būtībā. Es meklēju tajā ilglaicību, māksliniecisku kvalitāti, kura paceļ mūziku pāri plaša patēriņa precei. Ja vēl saprotu tekstu, tas ir ļoti būtiski. Mākslinieciskās kvalitātes meklējumi lika “rakties” tajā mūzikas pasaulē, kuru agrāk nebiju iepazinis — senajā džezā, salsā, mūzikā, kura tapusi vēl pirms manis. Šodien manu muzikālo gaumi nosaka tādi izpildītāji kā Džiljana Velča, Harijs Makklintoks un citi. No latviešu mūzikas mani fascinē viss, ko radījusi “Nebijušo sajūtu restaurācijas darbnīca”. Pētera Vaska skaņdarbi. Tā mūzika, kura diendienā skan radio, nav manējā. Ikdienā radio skan masu produkcija primāro muzikālo vajadzību apmierināšanai. Vienīgā stacija, kuras repertuāru patiesi varēju baudīt, bija “Amadeus”, bet tā izputēja, un vietā jauna tikpat laba nav radīta.
— Tomēr ļoti daudziem patīk tieši diendienā radio skandētā masu produkcija.
— Tāda bijusi vienmēr, bet šis pārsvars man liekas nomācošs. Šodien akcentē viegli sagremojamo, viegli apgūstamo un pēc tam tikpat viegli izmetamo mūziku. Tādu, kura nepaliek ne sirdī, ne dvēselē. Tas ir skumji. Grupas veidojas viena pēc otras un ir tik līdzīgas. Atrod vienu tirgus segmentu, izsūc to līdz pēdējam. Mūzika ir komercializējusies!
— Jūsu vārdu nereti piemin, runājot par mūzikas festivālu “Vizu, vizu”, kas ik gadu notiek Pļaviņās. Kāda ir jūsu saistība ar to?
— Bija laiks, kad koordinēju Aizkraukles rajona popmūzikas ansambļus un grupas un tolaik iesāku festivālu “Vizu, vizu”. Taču arī to nevarēju veikt ar pilnu atdevi, jutu diskomfortu. No vienas puses — tā man bija diezgan zināma un patīkama sfēra, bet no otras — man bija tik daudz darāmā citās jomās, ka visu apvienot nevarēju. Tolaik ļoti intensīvi mācījos kultūras un mākslas vēsturi, visam nepietika laika. Tādēļ “Vizu, vizu” posms bija neilgs, aktīvi to organizēju tikai divus gadus, vēlāk manā vietā nāca citi. “Vizu, vizu” Pļaviņās nu kļuvis par ikgadēju pasākumu. Protams, tā ir manas dzīves daļa, kaut neliela, bet neizdzēšama.
Pēc programmas nedarbojas
— Mūzika, mākslas vēsture, nu arī tēlotājmāksla. Jūs esat ļoti daudzpusīgs cilvēks.
— Jebkurā darbiņā jāizvirza mērķis. Lai to sasniegtu, ir jābūt aktīvam. Tā notika ar kultūras un mākslas vēsturi — man patika tajā iedziļināties, patika strādāt jaunrades centrā, kur savulaik mācīju bērnus, bet tikai tik ilgi, kamēr nebija stingri noteiktu standartu. Man vairs nebija intereses darboties pēc noteiktas programmas, tas nav radoši man, nav radoši bērnam. Esmu diezgan brīvs “putns” un strādāju ārpus rāmjiem, norādījumiem, man svarīga radošā izpausme. Bezgalīgi varu izpausties ornamentālismā, raksta pasaulē es varu “rakt un rakt”, nekad pilnību nesasniedzot. Te ir neizsmeļamas potences.
— Kas īsti ir raksts?
— Ornamentālisms ir tēlotājmāksla, un rakstā cilvēks iepazīst pats sevi, savu dziļāko būtību. Šo procesu var dēvēt par “pašatcerēšanos”. Tikai apzinoties savu iekšējo būtību, iespējams mainīt kaut ko apkārtnē. Nevis otrādi. Raksts kalpo kā garīgā dominante, kur tu vari dvēseliski veldzēties. Raksts būtībā atklāj šodien aizmirstu domāšanas veidu un ļoti dziļas zināšanas, kuras mums jāmēģina apzināt.
— Kā jūs nonācāt līdz ornamentālismam un raksta pētīšanai?
— Ar vizuālo mākslu esmu nodarbojies kopš bērnības, man patīk, ka, krāsas jaucot, vari tiekties pēc perfekta rezultāta. Ornamentālismam pievērsos pirms divdesmit gadiem, sākumā it kā rotaļājoties, tāpat vien pamēģinot uzvilkt skaistus elementus. Tas pārauga dziļā ieinteresētībā, sapratu, ka rakstā var meklēt pilnību un nekad neatrast. Rakstu kā piramīdu var būvēt vairākās pakāpēs, un katrā atklājas arvien kas jauns. Pirmā pakāpe ir vizuālā — patīk raksts vai nē. Tālāk ir energoinformatīvā pakāpe — raksts sniedz informāciju, tas ir enerģētisks. Taču arī tas vēl nav viss, var iet tālāk. Ar katru nākamo soli man nācās pielikt arvien lielāku piepūli, gluži kā pa pakāpieniem augšup kāpjot, apgūt ornamentālismu un rakstu. Reizēm pakāpieni pāraug lielā sienā, pa kuru rāpjoties tu smagi nogāzies, bet vienalga celies un dodies tālāk. Ja man kāds iepriekš būtu pateicis, ka ornamentālisms prasīs tik daudz laika, izvēlētos citu, mazāk laikietilpīgu jomu.
Raksts ar autoru “runā”
— Kādēļ jums ir svarīgi pētīt rakstu, ja jau tas ir tik smagi?
— Ornamentālismā svarīgs ieguldītais darbs, laiks. Tas, ka raksts top tikai vienā eksemplārā, to nekopē, jo tikai oriģinālais raksts atklāj patieso būtību. Kopijā, piemēram, nevar redzēt sudraba un zeltītos toņus, jo tos ar kopētāju nevar pārkopēt. Tie redzami tikai oriģinālā un iemirdzas vienīgi noteiktā leņķī, radot īpašu nebijušu efektu. Cilvēks tiecas pēc kaut kā īsta, mūsdienās jau tā daudz kas ir mākslīgs. Divdesmit gados esmu izstrādājis tikai man raksturīgu krāsu tehniku, formu. Tas noticis, iedziļinoties dažādu kultūru pieredzē, pētot un mēģinot. Rakstu vienīgi nevar iemācīties. Jā, var iemācīties jaukt krāsas, vilkt līnijas, lai bildīte izskatās smuka, bet tas arī viss. Nevar iemācīt pašu rakstu, kā tas lido, kā karājas gaisā tepat ap mums. Katram pašam jāatrod ceļš pie raksta.
— Jūs to esat atradis?
— Domāju — jā, lai gan arvien atklājas jaunas, neizzinātas sfēras. Veidojot rakstu, tas pats pasaka priekšā, kādam tam būt, kādus likt toņus. Sākot darbu, es nekad nezinu, kāds būs galarezultāts un kad raksts būs gatavs. Var to nepabeigt nekad, ja šķiet, ka kaut kā pietrūkst. Kā? Es nezinu! Šī nenoteiktības sajūta var nelikt mierā ilgi, tad jāgaida, kad raksts pats atvērsies un pateiks priekšā, kā pietrūkst.
— Kas jums šajā darbā dod gandarījumu?
— Tas, ka ir cilvēki, kuriem raksts ir vajadzīgs. Mani darbi ir daudziem, kaut es neesmu piedāvājis mākslas galerijām un darbojos šaurā lokā. Tomēr nevaru sūdzēties, ka mani nezina. Pļaviņās ir mājas, kurās katram ģimenes loceklim ir savs raksts, ir administratīvās telpas, kurās raksts kļuvis par modernu interjera elementu. Mājās raksts kalpo kā garīgais veldzējums, administratīvajās telpās — kā prestiža lieta. Un pat šādā veidā raksts var strādāt, tas pierāda, ka arī mūsdienu tehnoloģiju vidē kaut kas var būt īsts, patiess.
Katram cilvēkam savs
— Vai savs raksts ir katram cilvēkam?
— Es jau neuzstāju, ka visiem raksts vajadzīgs, tomēr tāds ir katram. Tikai — vai tas ir vizuālā, taustāmā veidolā realizēts? Vai cilvēks spējis atrast tieši savu rakstu, kas ar viņu sabalsojas? Skatoties rakstus, cilvēks sajūt, ka ir kaut kāds viens raksts, kurš viņu īpaši uzrunā, ar kuru var saskaņot savas iekšējās izjūtas. Ja raksts šādā veidā uzrunā, tas var kļūt par tavējo. Vari nākt pie raksta vienalga ar kādu savu garīgo bagāžu un atrast rakstā atpazīstamas, sev raksturīgas nianses.
— Ja raksts nav atrasts, varbūt varat to izveidot konkrētam cilvēkam?
— Veidot rakstu pēc pasūtījuma? Nē, tādā veidā nekas neizdosies. Esmu mēģinājis no cilvēka paņemt kādus datus un tad veidot rakstu, bet tā jau ir raksta ierobežošana, un nekā laba no tā nav. Raksts ir maksimāli jāatbrīvo. Pēc pasūtījuma tas nenotiek.
— Ar ko vēl nodarbojaties?
— Brīvajos brīžos daudz lasu. Grāmatu man pilni plaukti, lielākā daļa no tām izlasītas. Lasu dažādu žanru darbus, viens no iecienītākajiem autoriem atpūtai un prāta vingrināšanai ir Umberto Eko. Tomēr ornamentālisms ir visa pamatā. Tā kļuva par manu galveno nodarbi, atmetot visu lieko. Ja gribi kļūt profesionālis, jāatmet visas sadzīviskās drazas. Esmu to izdarījis un atradis sevi rakstā!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Uldis Beķeris.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: dzimis Pļaviņās pirms 47 gadiem.
IZGLĪTĪBA: mācīšanās nekad nebeidzas — raksts arvien atklāj ko jaunu, nezināmu.
NODARBOŠANĀS: rakstu pētīšana, izzināšana.
VAĻASPRIEKS: mūzika.
