(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. jūnija numurā.)
Kanceles jumtiņš veidots izliekta kupola formā, bet zem jumtiņa ir grebts Saules tēls. Krasi atšķiras vīriešu un sieviešu puses soli. Vīriešu solu gala dēļi rotāti ar iegrebumiem, bet sieviešu un bērnu soli, kas ir ziemeļu pusē, savietoti ciešāk, tie ir šauri un zemi. Baznīcā aplūkojams hercoga Vilhelma parādes portrets (tā ir Juliusa Zigmunda 1895. gadā darinātā kopija, 1615. gadā tapušais oriģināls ir Latvijā, Rundāles pils muzejā). Stikla griestu lustra ar kristāla piekariņiem un greznais kristāla kroņlukturis, iespējams, iegādāti 17. gadsimtā. Tām jābūt neizsakāmām izjūtām, kad dievkalpojuma laikā lustrās deg īstās sveces.
Par koka baznīcu vismaz 200 gadu vecāks kristāmais trauks, kā arī baznīcas zvans ar jūrasbraucēju aizbildņa Sv. Nikolaja figūriņu un aizlūguma tekstu latīņu valodā tagad ir jaunajā baznīcā. Vecās baznīcas zvans liets 1899. gadā Rīgā. Kad zviedri pameta salu, apmēram pusgadsimtu tajā dievkalpojumi nenotika — tās atdzimšana notika pirms apmēram desmit gadiem, kad tā atkal tika iesvētīta. Tagad tajā notiek gan dievkalpojumi, gan kristības un iesvētības.
Izmanto kā labības noliktavu
Kā vēsta vēstures avoti, 1907. gadā no Zviedrijas ieradās salas jaunais mācītājs Augusts Ceterkvists. Viņam šķita, ka vecajā baznīcā ir ļoti šauri, tāpēc viņš pasūtīja jaunas baznīcas projektu Rīgas akadēmiķim Otto Hofmanim.
Lai gan arhīvā saglabātajā apstiprinātajā projektā redzama tagadējai baznīcai pamatplānā līdzīga baļķu ēka ar sānu portālu, bet bez ģērbkambara, tomēr jauno baznīcu uzcēla no akmens. Laukakmeņus rūpīgi atlasīja un kala uz vietas, tikai stūru akmeņi esot atvesti no Zviedrijas jau apdarināti. Būvmeistari nāca no Sāmsalas un Muhu salas. Būvi finansēja galvenokārt ziedotāji no Zviedrijas.
Tas, ka jauno baznīcu cēla pāris metru attālumā no vecās, izraisīja Rīgas pieminekļu sargātāju satraukumu, un tika pieprasīts atrast baznīcai citu vietu, taču roņsalieši nepiekrita celt dievnamu citur. Tā no abām cieši blakus stāvošām baznīcām izveidojās Roņu salas unikālais ansamblis.
Akmenī kaltais gadskaitlis baznīcas rietumu fasādē norāda celtniecības pabeigšanas gadu — Roņu salas jauno dievnamu iesvētīja 1912. gada 20. jūlijā.
Zviedri savu pēdējo dievkalpojumu pirms izceļošanas noturēja 1944. gada 4. augustā. Turpmākos gadu desmitus baznīca stāvēja tukša, bet kādu laiku tika izmantota kā labības noliktava. 1988. gada 3. martā baznīcu no jauna iesvētīja, trīs gadus vēlāk ēku ar bijušo Roņu salas zviedru palīdzību izremontēja, bet pastāvīgas rūpes svētvietai ir veltītas tikai pēdējos gados, kopš Roņu salas draudze pēc 52 gadu pārtraukuma ieguva sev mācītāju. Tagad te regulāri, tāpat kā vecajā baznīcā, notiek dievkalpojumi.
Lācis nāk!
Roņsaliešiem ik pa laikam dzīvi interesantāku vērš kāds dzīvnieks. Savulaik iedzīvotājus un tūristus biedēja lācis. 2006. gada aprīļa vidū Rīgas jūras līcī zvejnieki ieraudzīja Latvijas lāci, kurš, sēžot uz ledus gabala, “kuģoja” Roņu salas virzienā. Pēc kāda laika salā tika pamanīti lāča ķepu nospiedumi. Ilgu laiku lāci bez panākumiem ķēra veiklākie Igaunijas ķērāji un medīja labākie mednieki. Pāris mēnešu pamielojies ar Roņu salas gardumiem, lācis atvadījās no viesmīlīgās saliņas un aizpeldēja atpakaļ uz Latviju. Paši igauņi šo ķepaini nosauca par “lāci ar augstāko izglītību”, bet Latvijā studija “Animācijas brigāde” uzņēma leļļu filmu “Lācis nāk!” (“Karu tuleb”), kas vēsta par Roņu salas lāča piedzīvojumiem.
Lapsa ceļ neslavu roņsaliešiem
Gadu pēc lāča apciemojuma, 2007. gada aprīlī, lai atzīmētu varonīgā latvju ķepaiņa ‘‘starptautiskās odisejas’’ pirmo gadadienu,
a. s. “Laima” Roņu salas pašvaldības vadītājam un iedzīvotājiem svinīgi dāvināja gandrīz pusmetru augstu un 36 kilogramus smagu lāci, kas gatavots no tīras šokolādes.
Ņemot vērā Roņu salas iedzīvotāju lielo interesi par dāvinājuma garšas īpatnībām, neilgi pirms Ziemassvētkiem viņi saldo skulptūru sadalīja un apēda. Taču bez lāča viņi tomēr nepalika — vietējā kultūras namā tika atklāta šokolādes lāča ģipša kopija, ko izgatavojis igauņu tēlnieks Raits Pērgs. Kas to lai zina, varbūt ar laiku šai skulptūrai pievienosies arī kādas lapsas tēls, kura roņsaliešiem nedeva mieru pērn. Zināms tikai, ka viņai ar Latviju gan nav nekādas saistības. Iespējams, viņu bija apsēdusi kleptomānija — zaga visu, kas nav piesiets. Kādam tūristam no Zviedrijas viņa bija nozagusi apavus, kas savukārt izplatījis baumas, ka Roņu salā dzīvo zagļi. Lapsa skādi nodarījusi arī valsts budžetam — no Igaunijas robežsardzes posteņa viņa aizstiepusi gan karavīru zābakus, gan zvejnieku tīklu.
Daiga stāsta, ka viņi Roņu salā nav redzējuši nevienu dzīvnieku, tikai dunduri gan bijuši varen iespaidīgi.
Smiltis
nedziedāja
Ekskursija noslēdzās ar peldi vienā no pludmalēm. Ūdens bija bezgala silts — peldējušies kā pienā. Lai gan informācijas avotos ir ziņas par Roņu salas dziedošajām smiltīm, ekskursanti to dziedāšanu nedzirdēja, un neviens arī par to nestāstīja.
***
Kad draudzene Daigai jautāja, vai vēlētos dzīvot Roņu salā, viņa atbildēja, ka ne. Pārāk pierasts pie cita dzīves ritma. Taču atgriezties turp vēlētos bieži.
