(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 8. jūnija numurā.)
Igauņu valodā Ruhnu nav precīza tulkojuma. Salas nosaukums tiek saistīts ar zviedru rūnām.
Roņu salā liekas, ka esi nokļuvis citā realitātē. Šķiet, šeit ir apstājies laiks. Te dzīves ritējumam nav stresainā skrējiena, varbūt tāpēc šeit mieru meklēt brauc dažādu valstu tūristi. Par viņiem liecina karodziņi pie jahtām. Gadā pie salas piestāj ap 700 jahtu. Salas pamatiedzīvotāju te ir ļoti maz — nedaudz pāri 50. Aptuveni trešā daļa ir bērni. Lielākais reģistrētais iedzīvotāju skaits bijis 1842. gadā. Toreiz te dzīvojuši 389 cilvēki. Vēl līdz 1970. gadam šeit mituši ap 250 iedzīvotāju. Taču 60. gadu beigās vētras nedarbi bijuši tik lieli, ka krietni papluinīta sala, un tās ekonomikas rezultātā daļa iedzīvotāju pārcēlās dzīvot citur. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas atgūtas arī zviedru īpašumtiesības, līdz ar to vairāk nekā puse salas pieder zviedriem. Viņi te ir bieži viesi, un jūlija beigās salā notiek Zviedru dienas.
Uzjundī bērnības
atmiņas
Tagadējie pamatiedzīvotāji ir jauki un labestīgi un labprāt uzņem tūristus, tikai angļu valodas zināšanas viņiem visai vājas. Ceļazīmē mums bija iekļautas arī pusdienas. Pie pusdienošanas vietas biešu vagā redzējām sešgadīgu saimnieces dēlu. Viņš gan nebija sajūsmā par nodarbi, bet gide stāstīja, ka viņš tiekot audzināts kā pamatiedzīvotāju pēctecis par salas karali. Lai par tādu kļūtu, ir jāmāk visi darbi. Pusdienu galds nebija servēts kā lepnā restorānā ar vienādiem traukiem, bet gan katram citāda bļodiņa — kā jau lauku mājās. Man tas atgādināja laiku, kad ciemojos pie vecmāmiņas — vienkārši, bet mīļi. Es, kā jau liela kafijas cienītāja, palūdzu kafiju, saimniece puspajokam teica: “Neaizmirstiet, ka esat Igaunijā — būs ilgi jāgaida!” Bet tā nu īsti nebija — dzēriens bija ātri gatavs, bet pasniegts ne jau krūzītē, bet atnests kafijas kannā, gluži kā savulaik pie vecmāmiņas.
Nolīdzina “vētras” pašu vidū
Kad braucām uz šejieni, kuģa kapteinis stāstīja, ka salinieki ziemā nemaz tik draudzīgi neesot: strīdoties, kašķējoties, bet, kā klāt pavasaris, strīdi aizmirstoties un visi vienotā frontē gatavojoties jaunajai tūrisma sezonai. Esot jau arī ko krietni norauties — rudeņos bieži ir vētras, kas rada daudz postījumu. Salas sakopšanas darbi nolīdzina “vētras” pašu vidū. Mums, pieradušiem pie pilsētas dzīves, grūti iedomāties, ka ir vieta, kur nav asfaltētu ceļu, luksoforu, policistu, bet braucamie ir kā no aizvēsturiskiem laikiem — ar kravas kastēm, bez numuriem, tik tikko kustas. Dzīve uz salas ir kā milzīgs brīvdabas muzejs ar priežu smaržu. Taču te ir arī vairāki interesanti objekti, ar kuriem parasti iepazīstina tūristus.
Roņu salas etnogrāfiskais muzejs atvērts no 1988. gada. Te savākti vairāki simti dažādu darbarīku un sadzīves priekšmetu, ko salas iedzīvotāji lietojuši senatnē. Viens no interesantākajiem ir aptuveni astoņus tūkstošus gadu vecs roņu mednieka darbarīks, kas darināts no kvarca.
Roņu salā, protams, nav lielveikalu, taču tajos var nopirkt visu dzīvei nepieciešamo — sākot no maizes un beidzot ar adatu. Norēķināties var arī ar latiem.
Eifeļa projekts
Viens no Roņu salas ievērības cienīgākajiem apskates objektiem — bāka, kas uzcelta salas augstākajā vietā uz Haubjeres kalna. Pirmo bāku šajā vietā uzbūvēja zviedri jau 1621. gadā. Interesanti, ka pašreizējai bākai ir saistība ar slaveno arhitektu Gustavu Eifeli, kurš projektējis Parīzes Eifeļa torni un Ņujorkas Brīvības statuju. Bāka pēc viņa projekta ir izgatavota Francijas ostas pilsētā Havrā 1875. gadā. Izjauktā veidā tā pārvesta uz Roņu salu un te uzcelta pēc diviem gadiem. Bāka stipri cieta Pirmajā pasaules karā, to atjaunoja tikai 1937. gadā. Tās augstums ir 40 metru. Bāka tūristiem gan ir kā apskates objekts tikai no ārpuses. 1997. gadā Igaunijas pasts izdeva pastmarku ar Roņu salas bāku.
Zvans liets Rīgā
Unikāls apskates objekts salā ir divas baznīcas — jaunā un vecā. Tās kā radinieces teju vai piekļāvušās viena otrai — attālums starp tām — divi metri. Roņu salas Svētās Magdalēnas baznīca, pēc pašreizējām ziņām, ir vecākā Igaunijā saglabājusies koka ēka, kuras celtniecība sākta 17. gadsimtā agrākās kapličas vietā no avarējuša burinieka daļām.
Taču nav izstāstāms, kas pārņem, ieejot baznīcā. Tās īpatnējā smarža nav salīdzināma ne ar kādiem franču parfīmiem. Te jūtama seno gadsimtu dvesma. Altāri klāj plāna pulēta dolomīta plāksne.
(Turpmāk vēl)
Kanceles jumtiņš veidots izliekta kupola formā, bet zem jumtiņa ir grebts saules tēls. Krasi atšķiras vīriešu un sieviešu puses soli. Vīriešu solu gala dēļi rotāti ar iegrebumiem, bet sieviešu un bērnu soli, kas ir ziemeļu pusē, savietoti ciešāk, tie ir šauri un zemi. Baznīcā aplūkojams hercoga Vilhelma parādes portrets (tā ir Juliusa Zigmunda 1895. gadā darinātā kopija, 1615. gadā tapušais oriģināls ir Latvijā, Rundāles pils muzejā). Stikla griestu lustra ar kristāla piekariņiem un greznais kristāla kroņlukturis, iespējams, iegādāti 17. gadsimtā. Tām jābūt neizsakāmām izjūtām, kad dievkalpojuma laikā lustrās deg īstās sveces.
Par koka baznīcu vismaz 200 gadu vecāks kristāmais trauks, kā arī baznīcas zvans ar jūrasbraucēju aizbildņa Sv. Nikolaja figūriņu un aizlūguma tekstu latīņu valodā tagad ir jaunajā baznīcā. Vecās baznīcas zvans liets 1899. gadā Rīgā. Kad zviedri pameta salu, apmēram pusgadsimtu tajā dievkalpojumi nenotika — tās atdzimšana notika pirms apmēram desmit gadiem, kad tā atkal tika iesvētīta. Tagad tajā notiek gan dievkalpojumi, gan kristības un iesvētības.
(Turpmāk vēl)
