Vislabāk izprast secietes Annas Virstas lielo aizraušanos ar rokdarbiem var, tikai viesojoties pie viņas mājās. Katrs dzīvokļa stūrītis šķiet kā izšūts, izdekorēts vai apšūts, bet viena no istabām ir iekārtota tikai viņas darbiem. Kā savdabīgs muzejs vai izstāžu zāle, kur skats pat apmulst no lielās daudzveidības. Viņai patīk ne tikai izgatavot ko jaunu, bet pēc savas gaumes pārvērst arī ikdienišķas lietas. Dažas no tām dzīvo otru dzīvi. Kāpēc? Par to saruna ar čaklo rokdarbnieci.
Dvielis pārtop gleznā
— Kādi rokdarbi patīk vislabāk?
— Man patīk viss. Ja vajag un gribu, šuju, adu vai izšuju, veidoju kaut ko no auduma vai citiem materiāliem. Tikai jūtos slikti, ka visam pietrūkst laika, jo arī mājas darbi taču jāpadara.
— Kādus materiālus izmantojat?
— Noder jebkas. Visus vecos vai nolietotos adījumus izārdu, un man ir, ar ko izšūt. Pašas un radu bērni izauguši, bet mazās drēbītes atkal izmantoju rokdarbiem. Lūk, maciņi manam telefonam, lai ziemā tam būtu silti, jo aukstumā labi nedarbojas. Tie sašūti no jaku, somu un pat bērnu zeķbikšu atgriezumiem. No kādas vecas bērnu jaciņas iznāca kastītes dekors. Kaimiņiene atnesa tukšu konfekšu kārbu un teica, lai izgreznoju. Saliku tur krāsainus akmentiņus, un man ir dekoratīva glezna. Reiz nopirku virtuves dvielīti, bet bija žēl tajā rokas slaucīt, tāpēc skaisto zīmējumu ierāmēju. Arī mežā vācu dabas materiālus un no tiem veidoju dekoratīvas ainavas. Viss rodas fantāzijā — kā konkrēto lietu iztēlojos, tā veidoju.
— Īpašus kursus šajā jomā apmeklējāt?
— Nekur to speciāli neesmu mācījusies. Vienreiz gan biju floristikas kursos. Skaisti jau ir visi tie īpašie materiāli, tomēr man labāk patīk strādāt ar tādiem, kas tik ātri neizjūk. Kā šīs auduma rozes, tās gatavotas no blūzēm, kas pašai par mazu. Tās var izmantot dažādi — piespraust pie tērpa, kastītes, kartītes vai kā dekoru. Daudz ko uzlaboju vai pārtaisu. Viena vāze bija ieplīsusi, bet es salaboju un izrotāju. Vēlāk tapa akmeņu “kalns”, kurā var ievietot svecīti vai sausos ziedus. Reiz nopirku vienkāršu lādīti, bet gribējās to izskaistināt. Somas darinu no veciem audumiem, bet necilu rokassomiņu pārvērtu greznā, kas noder, lai dotos uz teātri. Kā jau ukrainietei man patīk košās krāsas, un nacionālie motīvi ir daudzos manos darbos. Arī dēls bērnībā izšuva. Viņam patika rokdarbi, un dēls dāvināja man savus darbiņus svētkos. Saglabājušies arī mani bērnības darbi.
Suns bez tērpa
— Kā daudzās lelles nonāca jūsu mājā?
— Katrai lellei ir sava vēsture. Bērni izaug, bet rotaļlietas atgriežas pie manis. Dažu atrodu jau stipri sabojātu, un tad es to laboju, līdz tā var sākt savu otro dzīvi. Lūk, Aņuta, kuru mīl visi. Te ir kāda lellīte, kurai līdzīgu reiz ieraudzīju veikalā, un man arī tādu gribējās. Pārnācu mājās un izgatavoju, lai gan tas prasīja daudz laika. Vietas mājās vairs nav, bet rokas neceļas tās aiznest pat uz šķūnīti. Gribēju atdot kādam bērnunamam, bet pagaidām neatrodu dzirdīgas ausis.
— Vai visas skaistās lietas top pašu vajadzībai?
— Neko nepārdodu, bet dāvinu. Skaisti un praktiski. Katriem svētkiem man ir kas savs, un, kad tie pienāk, ar dāvanām iepriecinu citus. Tagad tuvojas Ziemassvētki, un tiem tapuši dažādi dekori, svečturi. Papildus gan jāpērk arī līme un citi materiāli, un tas diemžēl ir dārgi. Tomēr dažkārt sev ko atsaku, bet savam vaļaspriekam nežēloju.
— Vai arī savam suņukam pašujat kādu tērpu?
— Diemžēl tos gan neprotu šūt. Divas reizes pamēģināju, bet nekas neiznāca. Tomēr apģērbu Rufo vajag, jo viņš ir no salīgajiem. Guļvietu gan pati viņam sašuvu. Priecājos, ka man ir suns, jo viņš man liek kustēties, citādi retāk izietu laukā. Man ir arī kaķis, un mājdzīvnieki sadzīvo draudzīgi. Kad abi sāk spēlēties, rotaļlietas izmētā pa visu māju!
Sagriež mātes
svārkus
— Vai interese par rokdarbiem jums ir no mazotnes?
— Šai nodarbei vairāk pievērsos skolā, kad mācījos kādā 5. vai 6. klasē. Iepriekš gan arī mēģināju kaut ko šūt. Tā kā auduma nebija, sagriezu mātes lakatus vai svārkus.
— Brāzienu par to arī nopelnījāt?
— Protams! Vēlāk, gatavojoties jaunākā brāļa kristībām, viņa bija nopirkusi audumu tērpam, un palika daudz atgriezumu. Tos viņa atdeva man, lai šuju, ko vēlos, un nebojāju citas drēbes. Tad es sev uzšuvu pirmo kleitu. Iespējams, kaut kur tādu modeli biju redzējusi, bet pamatā pati visu izdomāju. Ar rokām šuvu, jo tolaik jau nebija šujmašīnas. Audums bija balts ar gaišziliem ziediem. To kleitu es valkāju dienu un nakti! Arī skaistus spilvenus no maisiem izšuvu. Māte no kolhoza atnesa maisus, un labākos es uzreiz paņēmu sev. Viņa brīnījās, ka maisu trūkst, bet es tos jau izšuvu. Speciālus materiālus izšūšanai jau nevarēja atļauties nopirkt, tāpēc priecājos par visu, kas ir.
— Vai arī māte prata rokdarbus?
— Jā, vēl saglabājies viņas izšūtais naktskrekls, ko savulaik maziņa valkāju. Man reiz bija grāmata par cilvēku likteņiem un zvaigžņu pareģojumiem. Var jau ticēt vai neticēt, bet par mani bija rakstīts, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kolekcionāre un juveliere. Laikam jau kaut kas no tā visa ir “aizķēries”, jo vākt dažādas lietas man vienmēr paticis. Bērnībā kolekcionēju konfekšu un šokolādes papīriņus. Pacēlu tos pat uz ielas. Māte bārās, lai neņemu visādus atkritumus, bet es tik un tā iemanījos tos paņemt. Pēc tam mājās tīrīju, žāvēju un iztaisnoju. Vēlāk krāju atklātnītes, bet jau pieaugusi pirku dažādus šampūnus un ziepes. Kad no Ukrainas pārcēlos dzīvot Latvijā, līdzi atvedu vai pusvagonu šampūna pudeļu. Dažādu formu un krāsu!
Apvieno divas
profesijas
— Tad jau arī profesiju izraudzījāties saistībā ar rokdarbiem?
— Tā gan nebija. Esmu beigusi celtniecības tehnikumu, pēc tam mācījos arī par dzelzceļnieci. Es agri beidzu pamatskolu — 14 gados, jo 1. klasē sāku mācīties sešu gadu vecumā, lai gan pārējie bērni to darīja tikai astoņos gados. Laikam māte nolēma mani agrāk sūtīt skolā, lai mājās nedaru blēņas. Liela nerātne biju, visu ko varēju izdomāt. Ar mācībām gan nekādu problēmu nebija. Pēc pamatskolas mani tik jaunu nekur neņēma. Beidzot uzņēma celtniecības tehnikumā. Apguvu krāsotājas — apmetējas un flīzētājas arodu. Pēc mācībām strādāju par vilcienu pavadoni. Septiņas dienas bija darbs un septiņas brīvas. Tajā laikā piepelnījos celtniecībā. Tā ka jau jaunībā smagi strādāju. Bijām liela ģimene — pieci bērni. Es — vecākā, vajadzēja palīdzēt. Tēvu zaudējām agri, tāpēc esmu radusi par citiem rūpēties un atbildēt.
— Vai arī pasauli esat redzējusi?
— Daudzviet būts un dažādi cilvēki satikti. Ar vilcienu braucām pa Padomju Savienību — uz Kijevu, Simferopoli, Maskavu, Karpatiem, Jaltu un citām vietām. Uz Rīgu gan tolaik neiznāca braukt. No katra brauciena pārvedu goda rakstus. Cilvēku atsauk-smes bija labas. Biju gan stingra, gan atsaucīga pavadone un centos katram palīdzēt.
Ilgojas pēc dzelzceļa
— Kāpēc nolēmāt pārcelties uz Latviju?
— 1986. gadā atbraucu uz māsas kāzām. Viņa joprojām dzīvo Aizkrauklē. Māsa aicināja, lai palieku. Tā kā Ukrainā nekas mani nesaistīja, nolēmu tā arī izdarīt.
— Kā par jūsu dzīvesvietu kļuva Sece?
— Vispirms man piedāvāja strādāt kolhozā Koknesē. Aizbraucu turp, un priekšsēdētājs teica, ka pirmo gadu vajadzēs padzīvot lauku mājā, tad tikšu pie dzīvokļa pagasta centrā. Domāju — ko es laukos darīšu? Pieradusi, ka asfalts tuvu un cilvēki visapkārt. Jautāju svainim, kur tie lauki vispār ir, un viņš rāda — tur viena māja, pēc kilometra vēl viena. Nobijos un negāju. Bija iespēja dzīvot Secē, un tur arī paliku. Tagad, esot Koknesē, domāju, cik tur ir skaisti! Kāpēc toreiz atteicos?
— Pavadones darbu vairs nemeklējāt?
— Nē, jo vajadzēja papildus kārtot eksāmenus, bet nobijos, ka latviski to neizdarīšu. Sākās pārmaiņu laiks, un daudz kas Latvijā mainījās. Secē strādāju gan lopkopībā, gan lauksaimniecībā. Visādus darbus vajadzēja veikt. Ravēju arī bietes. Piecus kilometrus kājām gāju līdz laukam. Vagas garas, ka nevar galu redzēt, un, kamēr tiec līdz beigām, vakars pienāk. Tomēr pēc dzelzceļa es ilgojos. Ļoti! Kad biju dzelzceļa stacijā, gāju pie sliedēm, lai saklausītu, kā aizbrauc vilciens.
Dubulti svētki
— Kā jūtaties Latvijā?
— Patīk man Latvija, īpaši Jūrmala un Daugavpils. Skaista pilsēta. Cilvēki dažādi, bet tā jau ir visur. Turklāt man dzimšanas diena ir tieši Līgosvētkos. Dubulti svētki.
— Vai bieži viesojaties Ukrainā?
— Agrāk iznāca aizbraukt biežāk, bet pēdējo reizi tur biju pirms trijiem gadiem.
— Vai Dievam ticat?
— Tas taču redzams daudzos manos rokdarbos. Tikai žēl, ka šajā pusē nav pareizticīgo baznīcas. Dažas ikonas esmu izšuvusi un tagad darinu lielāku darbu ar svēto tēliem. Lēnām viss top — pa diedziņam.
