Bijušais pļaviņietis Andris Smilgdrīvs par savām mājām dēvē trīs vietas. Galvenokārt tā ir Brisele Beļģijā, kur viņš jau divus gadus strādā par tulku Eiropas Komisijā un pavada lielāko daļu sava laika. Nākamā ir Rīga, kur dzīvo viņa ģimene.
Bijušais pļaviņietis Andris Smilgdrīvs par savām mājām dēvē trīs vietas. Galvenokārt tā ir Brisele Beļģijā, kur viņš jau divus gadus strādā par tulku Eiropas Komisijā un pavada lielāko daļu sava laika. Nākamā ir Rīga, kur dzīvo viņa ģimene. Un Andris joprojām sevi uzskata arī par pļaviņieti, jo tā ir viņa dzimtā puse.
Jau sen vēlējos Andri aicināt uz sarunu. Vispirms jau tāpēc, lai uzzinātu, kā Pļaviņu zēns ticis līdz Briselei un ko viņš tur dara? Šāda izdevība radās Ziemassvētku brīvdienās, kad Andris viesojās dzimtajā pusē. Tā kā esam pazīstami jau kopš skolas laikiem, uzrunāju viņu ar “tu”.
— Kāds bija tavs ceļš līdz Briselei?
— Ar valodām mana dzīve bijusi saistīta visu laiku. Astoņus gadus strādāju par tulku tepat Latvijā, biju arī Luteriskā mantojuma fonda direktors, tulkoju dažādu literatūru un pat mazliet mācīju bērniem angļu valodu. Tad bija izsludināts konkurss tulku vietām Eiropas Komisijā, un es pieteicos.
— Kāda ir tava ikdiena?
— Šobrīd šī profesija ir sadalīta — tulki ir tie, kuri pārtulko cilvēka teikto mutiski, bet tulkotāji strādā ar tekstiem. Es darbojos “dzīvajā”. Kopā ar citiem tulkiem piedalos Eiropas Komisijas sēdēs, un mēs palīdzam citiem saprast, ko kurš saka. Man darbdiena sākas pulksten 10, tad pulksten 13 ir pusotru stundu ilgs pusdienas pārtraukums, kas ir svēts un neaizskarams, un vēlāk darbs turpinās atkarībā no sēdes gaitas. Gadās, ka vienam cilvēkam esam trīs tulki, un tad, protams, visiem nav ko darīt. Darbavietā man jābūt, bet laiku varu izmantot, lai papildinātu savas valodas zināšanas vai palasītu jaunāko presi.
— Vai esi apmierināts ar darba apstākļiem?
— Darba apstākļi Eiropas Komisijā patiesi ir ļoti labi un tehniski atbilstoši nodrošināti. Aktīvi darbojas arī tulku arodbiedrība, kas daudz palīdz. Noteikti esam labākā situācijā nekā tā dēvētie brīvie tulki, kuriem ir līgumdarbi. Kādu laiku arī es tā strādāju, bet tas ir apgrūtinoši, jo bija sajūta, ka visa dzīve paiet lidostās, braukājot no Briseles uz Rīgu. Šobrīd pilnu slodzi nestrādāju, un tāpēc man ir izdevīgāks grafiks — trīs nedēļas mēnesī esmu Briselē, bet vienu varu pavadīt pie ģimenes Latvijā. Tagad cilvēki arvien labāk pārvalda svešvalodas, un tā arī ir viena no prasībām, ja vēlas strādāt Eiropas Savienības institūcijās. Tāpēc bieži vien tulkotāju darbs nemaz tik ļoti nav vajadzīgs. Visu laiku skandē, ka trūkst tulku, bet daudzkārt mūsu darbu neizmanto lietderīgi. Tāpēc šķiet, ka tulka klātbūtne Eiropas Komisijā ir vairāk politisks žests.
Cenšas pārkost “cieto riekstu”
— Kādas valodas tu zini?
— Pamatā angļu un arī vācu. Tagad mācos franču valodu, bez kuras Briselē iztikt ir diezgan grūti. Tā gan ir “ciets rieksts”, bet esmu apņēmies to apgūt arvien labāk. Mazliet “koķetēju” arī ar citām valodām. Briselē tādā ziņā ir izdevīgi, jo tur dzirdamas dažādas valodas, un es varu papildus mācīties. Tos var nosaukt par intensīvajiem valodu kursiem.
— Ir gadījies arī pārteikties vai iztulkot kaut ko nepareizi?
— Protams, un tas nav nekas ārkārtējs, ja strādā “dzīvajā”. Man nav laika ilgi domāt vai paskatīties vārdnīcā, ko vārds precīzi nozīmē. Reakcijai jābūt ļoti ātrai. Ja gadās kļūme, jāmēģina to labot un atvainoties vai arī vēlāk sarunā “iegrozīt” pareizo vārdu. Nav jau tā, ka neprecīza tulkojuma dēļ kāda lieta iegūtu citu jēgu, jo visas direktīvas un lēmumi ir sagatavoti arī rakstiski. Turklāt mutiski jau tik un tā visu nevar izstāstīt. Visgrūtākā ir zivsaimniecības nozare, jo tur ir tik daudz zivju un ierīču nosaukumu. Turklāt katrā valstī tie ir dažādi vai to nav vispār. Parasti šīs nozares kvotas valstīm sadala pirms Ziemassvētkiem. Atceros, pirmajā gadā sēde ieilga līdz pieciem rītā. Noslēgumā bijām tā noguruši, ka ar grūtībām varējām atcerēties katrs savu vārdu, kur nu vēl, kā sauc zivju sugas!
Optimisms sarūk
— Eiropas Savienības struktūru tev ir izdevība skatīt no “iekšpuses”. Kā veidojusies tava attieksme pret to?
— Šo divu gadu laikā no pārliecināta eirooptimista esmu kļuvis par eiroskeptiķi. Tas nenozīmē, ka šī organizācija manā skatījumā nebūtu vajadzīga, vienīgi bieži vien kaitina šausmīgā birokrātija. Spilgts piemērs ir Eiropas Parlamenta izvietošana Strasbūrā Francijā. Tā ir milzīga ēka, kura reāli ir noslogota četras dienas mēnesī, kad tur notiek parlamenta sēdes. Tad milzīgas papīru kaudzes ved no Briseles uz Strasbūru un atpakaļ. Tā ir liela laika un naudas tērēšana, bet pagaidām neviens nedomā no tā atteikties. Lai uzlabotu situāciju Eiropas valstīs, ir daudzas lietas, ko var izdarīt ātri, bet nekas reāli jau nenotiek, un tas kaitina.
— Vai Beļģijā var sastapt daudz viesstrādnieku no Latvijas?
— Lielākā daļa tur strādā Eiropas Savienības struktūrās, un tie ir cilvēki vecumā no 25 līdz apmēram 40 gadiem. Ir arī tādi, kuri veic citus darbus, bet viņu ir mazāk nekā līdzīgos uzņēmumos citās valstīs.
Parīze ar roku aizsniedzama
— Vai tulka darbs Eiropas Savienības institūcijās ir labi apmaksāts?
— Esmu apmierināts, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc to izvēlējos. Alga ir pietiekama, lai varētu īrēt dzīvokli, aizbraukt uz mājām un nevajadzētu uztraukties par citām sadzīviskām lietām. Katrā ziņā dzīvoklis Briselē nemaksā dārgāk par dzīvokli Rīgā, kur pēdējā laikā cenas ir nesamērīgi lielas. Ieguvums šajā darbā ir arī tas, ka varu mācīties valodas ne tikai uz vietas, bet, ja nepieciešams, doties apmaksātā komandējumā uz kādu no valstīm, iesaistīties kursos. Izmantoju arī iespēju ceļot. No Briseles līdz Parīzei var aizbraukt pusotrā stundā!
— Vai, sākot šo darbu, domāji kopā ar ģimeni pārcelties uz Briseli?
— Ģimene to negribēja, jo sievai ir labs darbs Latvijā, un arī bērni nevēlējās atstāt skolu un draugus.
— Un tagad?
— Brisele noteikti nav mana sapņu pilsēta. Darba līgums ar Eiropas Komisiju man ir tāds, ka varu strādāt tur līdz pensijai, bet nākotni, visticamāk, tomēr saistīšu ar Latviju. Pagaidām gan šis darbs mani apmierina, un vismaz gadu es tur vēl palikšu.
Skrējiens kļuvis lēnāks
— Vai Briselē tev ir savas iemīļotas vietas, ko apmeklē brīvajos brīžos?
— Brisele ir salīdzinoši maza pilsēta, bet arī tur notiek intensīva kultūras dzīve. Īrēju dzīvokli netālu no koncertzāles, kuru dažkārt apmeklēju. Ir man arī iemīļoti krodziņi.
— Kādas Beļģijas un Latvijas atšķirības tu visvairāk izjūti?
— Latvijā noteikti labāka ir pakalpojumu sfēra. Briselē viss notiek ļoti lēnām un nesteidzīgi. Ja gribi, piemēram, mājās ierīkot internetu, labi, ja pēc pāris dienām pie tā tiksi. Sākumā tas kaitināja, bet tagad esmu pieradis. Atbraucot uz Rīgu, redzu, ka te visi nemitīgi kaut kur skrien. Katram, kam jautā, kā klājas, atbilde ir viena — skrienam! Dažkārt nav saprotams, kur un kāpēc. Dzīvojot Briselē, arī pats esmu kļuvis mierīgāks un nosvērtāks.
Kartupeļi jāēd silti
— Kāda Beļģija ir gastronomiskajā ziņā?
— Tādas īstas beļģu virtuves tur pat nav. Ir daudzveidīgi zivju ēdieni un dažādas pastētes. Brisele ir frī kartupeļu dzimtene, un tur tie patiesi ir daudz garšīgāki nekā citur. Ja dodaties uz Briseli, noteikti jāapmeklē kāds krodziņš, lai nogaršotu šos frī kartupeļus, jo tie jāēd tikko pagatavoti. Garšīga ir arī beļģu šokolāde, kuru nereti atvedu savējiem Latvijā. Beļģijā ir fantastiski labs alus. Tur ražo ap tūkstoš alus šķirņu, un Briselē ir viens krodziņš, kur tās visas var nogaršot. Kādā citā ir dzērieni no visām Eiropas Savienības valstīm, arī Latvijas “Rīgas melnais balzams” un “Allažu ķimelis”.
— Vai latviešu tradicionālo ēdienu ikdienā nepietrūkst?
— Briselē veikalos, piemēram, nevar nopirkt tādu krējumu, kādu mēs esam raduši lietot. Tomēr tāds atrodams kādā poļu veikalā. Nereti iepērkos arī krievu veikalā, kuru atvēris viens ebrejs no Liepājas. Tur var nopirkt mums ierastākas lietas. Latviešu veikala Briselē pagaidām nav.
Joprojām pie dīdžeja pults
— Kā pavadi brīvo laiku Latvijā?
— To pilnībā veltu ģimenei. Sievai atslogoju ikdienu un rūpējos par bērniem. Cenšamies pāris reižu gadā kaut kur kopā aizbraukt. Esam bijuši slēpot Itālijā, atpūtušies Parīzes Disnejlendā un citur. Bērni viesojas arī pie manis Briselē.
— Savlaik biji iecienīts dīdžejs Pļaviņu kultūras namā. Vai šai nodarbei pielikts punkts?
— Tā gluži nav. Briselē latviešiem spēlēju pat divās ballēs. Viena no tām izdevās īpaši labi. Latvijā savam priekam dažkārt uzspēlēju klubā “I love you”. Tur notiek tematiski mūzikas vakari. Man vistuvākais ir amerikāņu mūzikas virziens, ko var dēvēt par tādu kā folk un kantrī apvienojumu. To arī piedāvāju klausītājiem.
— Cik bieži esi Pļaviņās?
— Pāris reižu gadā atbraucu pie mammas. Tomēr gribētu tur būt biežāk. Tā ir arī iespēja vairāk būt pie dabas, kas arī bērniem patīk. Žēl, ka ziema šogad tāda neizdevusies un nevaram slēpot.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Smilgdrīvs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1968. gada 13. augusts, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, iegūts maģistra grāds angļu filoloģijā.
DZĪVESVIETA: pamatā Brisele.
NODARBOŠANĀS: Eiropas Komisijas tulks.
ĢIMENE: sieva Liene, bērni — Krista (16), Kaspars (16), Maira (12), Emīls (11) un Daniela (5).
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: mūzika un literatūra.
