Medicīnas praksē ir zināms placebo efekts — ārsts dod slimniekam farmakoloģiski neiedarbīgas zāles, simulē operāciju, pārtrauc ārstējoša aparāta darbību, pacientam nezinot, taču slimnieka ticība, ka medicīniskā iejaukšanās ir notikusi, dažkārt izrādās ļoti efektīva. To pierāda arī gadījums Kalniņu ģimenē.
Viņas — trīs sievietes — dzīvo kopā. Vijai ir 40 gadu, viņas mātei Maijai — 70, bet vecmāmiņai Alīdai — 90 gadu. Šo triju sieviešu ikdienu jautrāku vērš Vijas veselīgie dvīņi, kuriem drīz apritēs gads.
Vijas māte un vecmāmiņa allaž sūdzējušās par sliktu miegu. Bet tad pēkšņi viņām tas uzlabojās, un abas šņāca kā lāči ziemā. Viendien Maijas kundze meitai atklāja ciešā miega noslēpumu: viņa atvilktnītē atradusi ļoti labas miegazāles — derīguma termiņš gan pirms pāris gadiem beidzies, un tabletes arī nedaudz mainījušas formu, bet iedarbība vēl esot nevainojama. Kad Vija ieraudzīja zāļu pudelīti, viņa vai apstulba — tā nesen bija pazudusi. Viņa to dvīņiem deva kā spēļmantiņu un, lai “grabulītis” grabētu, bija iebērusi tajā visparastākos graudus.
Vija gan nožēloja, ka izstāstīja to vecmāmiņai, viņai atkal sākās bezmiegs, bet māte “zāles” turpina lietot un guļ ļoti labi. Par to, ka šādas metodes dažkārt ir iedarbīgākas par zālēm, Vija bija pārliecinājusies arī agrāk. Pirms diviem mēnešiem vecmāmiņu ar asām sāpēm pakrūtē ievietoja slimnīcā. Ārsti nebija pārliecināti, vai viņa izdzīvos. Tā arī Vijai pateica: gatavojieties visļaunākajam! Tāds vecums! Bet mazmeita taču nevarēja to teikt vecmāmiņai. Kādā apciemojuma reizē viņa vārgajai večiņai sacīja: “Vecmāmiņ, turies! Ārsti teica, ka tev 70 procentu iespēja izdzīvot!”. “O, tad jau tik jādzīvo!” priecīgi sarosījās vecmāmiņa.
Pēc nedēļas Alīdas kundze naskiem solīšiem devās mājup. Ārsti bija apmulsuši…
