— Kā es gribu sagaidīt kādu brīnumu! Kaut ko neparastu, vienreizēju — citādi garlaicīgi dzīvot, — sprieda vairākas pusaudzes. Nezinu, kādu brīnumu viņas sagaidīs, tikai zinu, ka ik brīnumam ir savs vārds.
— Kā es gribu sagaidīt kādu brīnumu! Kaut ko neparastu, vienreizēju — citādi garlaicīgi dzīvot, — sprieda vairākas pusaudzes.
Nezinu, kādu brīnumu viņas sagaidīs, tikai zinu, ka ik brīnumam ir savs vārds.
*
— Tu zini, man gribētos apskaut visu pasauli, man gribas visiem paziņot — tveriet pirmsadventes laika zeltīto dziedinošo gaismu, — telefonsarunā teica kāda paziņa, kura jutās kā pabijusi burvju pasakā, jo bija smēlusies gaišu enerģiju no “Ogres Ziņu” intervijas ar Ēriku Delperu, vairāku grāmatu autoru, cilvēku, kurš kopš 1991. gada Ziemassvētkiem ir Kristus vēstnesis, Dieva izredzētais… Vēl viņa stāstīja, ka mājās esot Betlēmes svētītā svecīte, kuru viņai savulaik uzdāvinājis Ēriks Delpers. Gaismiņu no tās viņa labprāt dāvinātu jebkuram.
— Laimīgs cilvēks! — nodomāju. Viņu neuztrauc tukšais naudasmaks, sadzīves problēmas, aukstais laiks.
*
Nomira badā… Līdz šim man tāds vārdu salikums bija kaut kas tāls un netverams — tikai filmās, grāmatās, senos laikos. Pirms Ziemassvētkiem saņēmu kādu vēstuli, kurā rakstītājs stāstīja (viņš strādā diakonijas centrā Rīgā), ka darbā smaga nedēļa — vienam puikam badā nomira māte. Vienīgais cilvēks, kurš zēnam bija.
Manuprāt, bads bija pastarpināts iemesls šīs sievietes aiziešanai viņsaulē. Ir taču tik daudz iespēju, lai ķepurotos pa dzīvi. Diemžēl viņā bija mirusi spēja gaidīt, ticēt, redzēt brīnumu arī ikdienā.
Kaut Jaunajā gadā mēs būtu tik stipri, lai nezaudētu dzīvotprieku grūtā brīdī.
