Gada nogale parasti ir laiks, kad atceramies, apņemamies un ceram. Mēdz teikt, ka gads ir bijis raibs kā dzeņa vēders, bet ir gadi, kas līdzinās šai ziemai, kad aiz loga vairāk ir pelēkas krāsas un saule uzspīd retu reizi. Tomēr šos uzplaiksnījumus atceramies.
Lielāko prieku sagādājuši cilvēki, ar kuriem nācies satikties nejauši un kuri, neraugoties uz dažādām ķibelēm, joprojām smaida un saka — viss būs kārtībā! Īpaši atmiņā palikusi kāda intervija, kad sarunā ar mazpazīstamu cilvēku saproti — es sarunājos ar sevi. Nejaušība, kas apliecina, ka pasaulē ir daudzi miljoni tādu kā es. Un mēs nepārstājam mīlēt dzīvi, kas ik pa laikam mums sāpīgi iesit. Kā reiz teicis Einšteins: “Visneparastākais būtu tas, ja šī pasaule būtu saprotama.”
Pēc šādas sarunas apzinies, ka varbūt nemaz nav vērts saprast, kas un kā notiek, vienkārši dzīvot laikā, kas tev pieder. Galvenais ir apzināties, ka brīnums nav panākumi, ko bieži nosaka nejaušība un veiksme, brīnums ir pati dzīve.
Lai nākamajā gadā mums katru dienu izdodas piedzīvot mazu brīnumu un lai nekad nezūd ticība tam!
