“Manā 70 gadu mūžā šī bija viena no laimīgākajām dienām,” saka aizkraukliete Ļuba Bičkoviča. “Cilvēki mūsdienās ir ļoti mainījušies, un labestība, godīgums ir uzskatāmi teju par brīnumu.”
“Ceturtdien, 10. martā, braucot ar velosipēdu, pie lielveikala “Beta” Jaunceltnes ielā pazaudēju pasi. It kā jau jutu, ka nokrita kaut kas, bet aiz manis brauca vairākas automašīnas, tāpēc neapstājos. Mājās konstatēju, ka pazudusi pase, kas bija mēteļa kabatā. Atgriezos atpakaļ, bet no tās ne vēsts. Liels bija mans izbrīns, kad pirmdien saņēmu lielu aploksni, kurā bija mana pase. Man tajā bija ielikta arī ūdens rēķina kvīts, acīmredzot labdaris no tās uzzināja manu adresi. Pareizi jau savulaik man vecmāmiņa teica — visu vajag darīt ar apdomu, nesteigties. Bet vai tad šajos laikos tas ir iespējams?
Labdarim, kuram nezinu ne vārdu, ne uzvārdu, novēlu labu veselību, un lai viņš dzīvo 100 gadu! Es patiešām biju saviļņota un laimīga par man sagādāto necerēto pārsteigumu. Liels paldies!”
Uzklausīja Ināra Sudare
