Nekādu grāmatu, tikai pēc sajūtām — tā savas zivis akvārijā jau sešpadsmito gadu audzē seciete Inga Borovska. Zivis aug, vairojas, un 120 litru tilpnē šobrīd par savu vietu zem lampas cīnās un mājiniekus iepriecina trīspadsmit skaistuļu.
“Zivju lieta” aizsākusies kādā dzimšanas dienā. “Sākumā bija izmisums,” stāsta Inga. “Ko gan lai ar tādu brīnumu dara?! Bibliotēka, grāmatas, bet — jo vairāk lasu, jo drūmāka nākotne iekrāsojas. Tāpēc metu gudro literatūru malā — kam būs lemts, tas izdzīvos. Ja būtu jādara pēc grāmatām, nekad mūžā zivis neturētu.”
Akmeņi no visas
pasaules
— Vai nav dārgi turēt zivis?
— Nē. Dārgāk ir sākumā. Šis 120 litru akvārijs maksāja 22 latus, vāks — 30, bet pats dārgākais ir akvārija filtrs. Kādu laiku vāka nebija. Bet istabā bija liels mitrums, un zivīm mieru nedeva kaķis. Vairākas izzvejoja, bet vēlāk pierada pie zivīm, un viņas runci vairs neinteresēja.
— Vai tik lielu akvāriju ir grūti kopt?
— Pāris gadu bija mazāks par šo. Pie tāda daudz vairāk darba kā pie lielā. Ceru, ka drīzumā varēšu iegādāties vēl lielāku. Kad akvārijs bija nopirkts, gāju laukā un salasīju akmeņus. Tik pēc tam grāmatā izlasīju, ka tādus nedrīkst izmantot. Manā akvārijā akmeņi vesti no visām pasaules malām. Bērni, draudzenes dodas ekskursijās un atved man pa akmenim.
— Teicāt, ka neņemat galvā to, ko par akvārija zivju kopšanu raksta speciālisti.
— Tā jau nav, ka neko nelasu. Šo to paskatos internetā. Tā uzzināju: lai par tīrību mazāk jārūpējas cilvēkam, zivis jāiegādājas ar aprēķinu, lai vienas vairāk dzīvotu apakšējā slānī un to dabīgā ceļā tīrītu, citas — vidējā vai augšējā slānī. Kad nopirku gailīti jeb Siāmas cīnītājzivi, izlasīju, ka viņai obligāti vajadzīgs pāris — vistiņa.
Dzīvais
barometrs
— Kāds bija pirmais spurainais iemītnieks?
— Saņēmu dāvanu — teleskopu, lielu melnu zivi ar skaistu asti. Pat nobeigusies viņa bija skaista, un bērni zivi apglabāja netālu no mājas. Pašlaik visvecākā iemītniece ir melnā skalārija. Jau kļuvusi ar vienu aci akla. Visjaunākie ir gailītis un vistiņa. Ir arī lapsiņa, vairākas neonzivis, par kurām speciālisti teic, ka viņas nedzīvojot kopā ar lielām zivīm. Muļķības! Zem lielā akmens akvārija stūrī slēpjas miniatūri sami. Tās divas lielās, kuras lepni peld, ir zelta zivis. Kad veikalā pērku jaunas zivis, pārdevēja jautā, ar kādām kopā viņas turēšu. Kad dažas nosaucu, brīdina, ka saplēsīs mazās. Lai plēš, atbildu, ātrāk tikšu pie jaunām. Atvedu, salaižu kopā ar vecajām iemītniecēm, un vēl šobaltdien visas draudzīgi sadzīvo.
Kādu melnu zivi saimniece dēvē par akvārija barometru. Kad koši melno krāsu nomaina pelēka, pēdējais laiks tīrīt viņu mājokli. Interesanti, ka viena no koši oranžajām zelta zivīm sākotnēji pirkta kā teleskops un bijusi izteikti melna. Diendienā dzīvojot līdzās augumā līdzīgajai zelta zivij, zvīņas kļuvušas zeltainas.
Pilienus nelieto,
stresa nav
— Vai gaisma akvārijā deg visu diennakti?
— Parasti jau ap četriem pēcpusdienā izslēdzu. No rīta ap astoņiem ieslēdzu. Ūdens temperatūru cenšos uzturēt no 24 līdz 26 grādiem. Vasarā iztieku bez ūdens sildītāja, ziemā gan tas vajadzīgs. Nemitīgi jādarbojas filtram, kurš vienlaikus ūdeni bagātina ar skābekli. Agrāk vairāk izmantoju dabīgos ūdensaugus, bet, kad zelta zivtiņas tos pastiprināti sāka ēst, daļu nomainīju ar mākslīgajiem. Baroju reizi dienā ar speciālu barību, kura visām akvārija iemītniecēm ir viena. Agrāk lietoju slapjo barību, arī tārpiņus, bet no tiem savairojās sīki gliemezīši.
— Zivju vērošana palīdzot pret augstu asinsspiedienu. Vai tā ir?
— Mans akvārijs stāv blakus televizoram. Kad rāda reklāmas, skatos uz zivīm. Nomierina.
— Vai zivis, līdzīgi kā kaķi, var arī samīļot?
— Kad viņas ķeru, lai iztīrītu akvāriju, tīkliņu nelietoju. Zivis ir pieradušas, ka ņemu rokās. Bet lielo akvārija tīrīšanu veicu reizi gadā. Tad zivis kādu laiku pavada spainī. Gudrās grāmatās rakstīts, ka ūdens, pirms tajā laist zivis, diennakti jānostādina istabas temperatūrā. Es tā nedaru. Tik sajaucu ūdeni aptuveni tādā siltumā, kāds bija. Ūdenī esot jāpilina pretstresa pilieni. Nekad dzīvē to neesmu darījusi. Pēc tīrīšanas, ūdens maiņas no rīta pamostos, ieslēdzu akvārijā gaismu, un manas zivis ir laimīgas.
Paps bērnus
nenosargāja
— Vai šo mīluļu jau nav pārāk daudz?
— Atzīstu, akvārijā tagad ir “putra”. Kā man jubileja, kāds zivi uzdāvina. Tagad viņu par daudz, bet, kad ieeju zooveikalā, gribas jaunas. Ko ar savām “vecenītēm” lai daru?
Gadās visādi. Reiz bija piecas neonzivis. Mazgāju akvāriju, un šīs zivis kopā ar divām zelta zivīm uz brīdi ielaidu mazā traukā. Pēc mirkļa mazā neona aste rēgojās ārā no zelta zivs mutes. Platība maza, nepaspēja aizmukt. Vai man rāties? Tik noteicu — šodien ēst vairs nedabūsi!
— Un tomēr — kādas zivis vēlaties iegādāties?
— Tagad gribas tādas, kurām caurspīdīgs ķermenis, vai tauriņzivis ar graciozām spurām. Līdz šim nav izdevies ieaudzēt oranžos šķēpnešus. Mēģināju vairākas reizes. Padzīvo un nobeidzas. Bet, kamēr viņi dzīvoja, sagādāja pārsteigumu. Kādā rītā man no akvārija pretī raudzījās daudz, daudz spīdīgu acu pāru. Šķēpneši bija sākuši vairoties. Man panika — ko darīt? Kamēr darbojos, lielās zivis mazās notiesāja.
Citā reizē vairoties sadomāja skalārijas. Sanērsa ikrus ap gaisa sūkni, un skalāriju paps dzina pārējās zivis prom no šīs vietas. Kamēr gaišs, tikmēr labi, bet naktī, kad gaismu izslēdzu, nenosargāja. Sami ikrus apēda, un bērnus zaudējušais paps kļuva ļoti agresīvs. Lai pasargātu pārējās zivis, pārcēlu viņu uz citu trauku, kurā viņš ilgi nenodzīvoja… Tagad kādu pārsteigumu gaidu no gailīša un vistiņas. Patiesībā jau nemaz nevēlos, lai sāktu vairoties. Draudzene vairs netiek galā ar samiem, kuru mazuļus privāti piedāvā zooveikalā.
