“Savā darbā neesmu vīlies, uz to allaž eju ar prieku,” atzīst ārsts Valdis Grīgs. To jūt arī viņa pacienti, jo daudziem kā zāles ir arī ārsta īstajā brīdī teiktais vārds un smaids.
“Savā darbā neesmu vīlies, uz to allaž eju ar prieku,” atzīst ārsts Valdis Grīgs. To jūt arī viņa pacienti, jo daudziem kā zāles ir arī ārsta īstajā brīdī teiktais vārds un smaids.
Uz norunāto tikšanos Valdis Grīgs ierodas mazliet steidzīgs un tūlīt arī paskaidro, ka atvaļinājuma laikā laba atpūta ir pastaiga pa mežu. Nupat viņš ieradies no Atašienes, kur aug vectēva mežs, tajā pavadīta arī paša bērnība. No cilvēka, kuru biežāk ierasts redzēt baltā ārsta virsvalkā, tik neierasti dzirdēt ikdienišķus sīkumus — nu kaut vai par to, ka bebri vectēva mežā taisa aizsprostus un rada lielas problēmas. Jau pēc mirkļa pārliecinos, ka ārsts, kurš daudziem kādā dzīves posmā šķiet darām paša Dieva atvēlētu darbu, ir jauks sarunu biedrs un vienkāršs cilvēks. Man arī negribas vairs uzrunāt viņu ierastajā: “Dakter!”, kaut šo vīru nav tik vienkārši iedomāties ārpus šīs profesijas un darbavietas.
Profesiju izvēlas pēc intuīcijas
Rīt Valdim Grīgam 50 gadu jubileja. 1. augustā apritēja divdesmit trīs gadi ārsta darbā Aizkraukles slimnīcā. No dzimtās Saikavas puses Madonas rajonā pēc studijām pārcēlies uz dzīvi Skrīveros, daudzus gadus mērojis ceļu uz darbu, nu jau vairākus gadus viņš ir aizkrauklietis.
Kad jautāju, kas ietekmējis profesijas izvēli, viņš atklāj: “To pateica priekšā gluži vai sestais prāts, esmu apveltīts ar labu intuīciju. Mana māte bija skolotāja, tēvs — mežsargs. Jau no bērnības meži iepazīti, taču šī joma mani nesaistīja.”
Lēmums kļūt par ārstu gan netika realizēts bez aizķeršanās. “Pirmajā gadā Medicīnas institūtā neiestājos banāla sīkuma dēļ — kopā ar dokumentiem vajadzēja iesniegt četras fotogrāfijas, man līdzi bija tikai divas… Tolaik “ātrā foto” nebija, un nekādas atlaides arī nedeva.”
Par šo misēkli drīz bija jāmaksā sava cena — divi gadi dienestā padomju armijā. Tos Valdis pavada Krasnojarskā, aviācijas pulkā, kur gan lidots ar lidmašīnu, gan lēkts ar izpletni. “Dzīvē viss ir vajadzīgs, un kaut ko jau redzēju. Taču armijā pavadītie gadi ir zemē nomests laiks,” šodien saka viņš.
“Dakter, es vēl dzīva!”
Jubilārs stāsta, ka par terapeitu kļuvis sagadīšanās pēc — apguvis ginekologa specialitāti, taču Aizkrauklē tolaik vajadzēja terapeitus. Pirmā darba pieredze gūta Kokneses ambulancē, kur kolēģi rādījuši, “kur sirds, kur plaušas”, — smej Valdis Grīgs.
“Neesmu nožēlojis savu izvēli, jo gandarījuma mirkļu ir daudz. Vārdos nevar izstāstīt to sajūtu, kas pārņem, kad pacients, kura dzīvība karājusies mata galā, mājās aiziet savām kājām,” saka Valdis Grīgs. “Prieks arī, kad manis ārstētais cilvēks labi jūtas un izskatās.” Ārsta darbā vai ik dienu jāsaskaras ar situācijām, kad gribas pasmaidīt. Nu ko gan teikt, ja uz pieņemšanu ierodas gados vecāka paciente un paziņo: “Dakter, es vēl dzīva!”. Dažkārt cilvēki mēdz darīt un pateikt tādas lietas, ka ārstam pat mute paliek vaļā.
Slimība — ceļošana
Kāda ir labākā atpūta no darba? “Teikšu kā īsts sliņķis — nedarīt pilnīgi neko!” saka viņš. “Atvaļinājuma laikā man patīk aizbraukt no visa, atpūsties ezera krastā. Esmu gluži vai atkarīgs no ceļojumiem. Kopā ar interesentu grupu no visas Latvijas ik gadu dodamies kādā braucienā. Esmu bijis visās Eiropas valstīs, izņemot Dienvidslāviju un Dāniju, daudzviet citur. Šovasar bijām Anglijā, tas bija laikā, kad Londonā notika terora akti. Sajūta briesmīga!”
Ārsti par darbu nerunā
Arī Grīga kunga sieva Lilita ir ārste. “Lai cik tas reizēm grūti, mājās no darba cenšamies aizbēgt un par to nerunājam,” saka jubilārs. “Mēs darām vienu darbu, tādēļ šajā jomā labi saprotam viens otru. Raksturā esam diezgan atšķirīgi, bet abi ļoti neatkarīgi.”
Sapratne valda arī tēva un meitas Agneses attiecībās. Viņai ir 26 gadi, un Agnese strādā “Baltcom” televīzijā par juristi. “Kad meita iestājās augstskolā, sākumā bija grūti pierast, ka nu viņa ir prom no mājām. Taču bērniem vajag ļaut izkrist no ligzdas, tikai tā viņi var nostāties uz savām kājām un kļūt par neatkarīgiem cilvēkiem,” uzskata tēvs.
Biznesa gars
Kāds pats ārsts bija bērnībā? “Biju kārtīgs un ļoti mērķtiecīgs. Mācījos 7. klasē, kad izdomāju audzēt trušus. Abi ar māsu cēlāmies viņus no rītiem barot un par nopelnīto naudu nopirkām magnetofonu,” stāsta viņš. “Kopš bērnības manī mājo biznesa gars un neatkarība, tas pavada visu mūžu. Savulaik kopā ar sievu audzējām kartupeļus, kumelītes. Smags darbs, bet tam ir materiāls gandarījums.”
Pēc brīža viņš piebilst: “Pēc horoskopa esmu Lauva. Esmu ievērojis, ka visas šajā zīmē dzimušās sievietes savā būtībā ir līdzīgas — ļoti enerģiskas, valdonīgas. Viņām svarīgi, lai labi izskatītos un cilvēki par viņām priecātos. Nezinu, vai arī vīrieši Lauvas ir tādi, bet kāda kripatiņa no tā droši vien ir arī manī. Mani spēj nokaitināt bezjēdzīgi sīkumi, neizdarīts darbs un neprecizitātes.”
* * *
Jubilejas priekšvakarā Grīga kungs bilst: “Piecdesmit gadu — tas jau ir dziļi mūža otrā pusē, bet fiziski es nejūtos tik vecs. Tas ir laiks, kad cilvēks jau kaut kur ir uzkāpis. Stabils, lai varētu noturēties savās pozīcijās. Šis ir brīdis, kad it kā viss ir. Varbūt vienīgi gribētos mazbērnus, tad katra cilvēka mūžā sākas otrā elpa.
