Nākamnedēļ 60. dzimšanas dienu svin Ināra Muižniece Aizkraukles pagastā. Līdz jubilejai vēl pāris dienu, un mēs tiekamies Ināras kundzes darbavietā — Aizkraukles pagasta sākumskolā. “Laiks paskrējis ātri, taču, paskatoties uz saviem bērniem, skaidrs, ka tas nemelo,” teic jubilāre.
Bez darba nevar
Ināras kundze dzimusi Rīgā, bet tur nodzīvojusi tikai līdz divu mēnešu vecumam, jo vecākiem sirdij tuvāki tomēr bija lauku darbi, tāpēc pārcēlās uz Aizkraukles pusi, kur iekopa savu saimniecību. Jubilāre te pavadījusi visu mūžu — strādājusi kolhozā, bērnudārzā bijusi pavāre, pagasta pārvaldē — apkopēja. Pēdējos desmit gadus Ināras kundzes darbavieta ir Aizkraukles pagasta sākumskola, kur viņa atbild gan par bērnu ēdināšanu, gan par kārtību peldbaseinā. “Visu mūžu esmu daudz strādājusi, bez darba nevaru. Iespēja strādāt skolā uzmundrina, jo ir patīkami būt draudzīgā kolektīvā. Skumdina vien tas, ka ik gadu arvien palielina pensionēšanās vecumu. Nav jau tā, ka darbs ir fiziski grūts, tomēr visa diena lielākoties jāpavada kājās, jāskrien turp un šurp, tāpēc vakaros nogurums klāt. Pavasarī ar nepacietību gaidu, kad varēs rušināties dārzā. Audzēju dārzeņus un zaļumus, ir arī ogu krūmi,” stāsta jubilāre.
Pašam jāpieņem
lēmumi
Kopā ar vīru Kārli izaudzināti trīs bērni — meitas Solvita un Gunita un dēls Valdis, sagaidītas trīs mazmeitas — Anda, Dana un Lelde, turpat pagastā dzīvo arī Ināras kundzes māmuļa.
Jubilāre, dzīvi pārdomājot, teic: ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, daudz ko darītu citādi. Uzkrātā dzīves pieredze ir liela, un lēmumus pieņemtu apdomājot, nevis emociju ietekmē. “Ir gājis visādi — bijuši gan grūti brīži, gan priecīgi, nav jau dzīvots kā pa sviestu vien. Un, ja tā arī būtu, tad dzīve droši vien nemaz nebūtu interesanta. Viss, kas piedzīvots, ir mans, mana dzīve. Arī audzinot bērnus, centos pēc iespējas mazāk jaukties viņu lietās, ietekmēt viņu izvēli vai pieņemt lēmumus viņu vietā. Katram pašam jādomā un jādzīvo. Tāda ir mana pārliecība,” atklāj jubilāre.
Ciemiņiem — plātsmaize un pīrādziņi
Gaidot dzimšanas dienu, Ināras kundzes noskaņojums ir kā pavasaris — saulains, enerģisks un ieceru pilns: “Ģimenē svētkos nekad neesam taisījuši lielas ambrāžas, pasvinam savā lokā. Nevienu īpaši neesmu aicinājusi, bet priecāšos par visiem ciemiņiem. Skolā noteikti saņemšu sveicienus no kolēģiem, tā ir tradīcija — “apaļos” jubilārus vienmēr sveicam īpaši. Lai gan man patīk gatavot, pati tortes svētkos necepu, tradicionāli galdā ir plātsmaizes un pīrādziņi,” atklāj Ināras kundze.
Jubilāre brīvajos brīžos pēc darba vislabprātāk darbojas dārzā vai ķeras pie adīkļa. “Nekur tālu dzīvē nav izdevies aizbraukt, taču skaistākās Latvijas vietas esam apceļojuši. Šovasar ļoti gribas aizbraukt uz Alsungu, kur lauku saimniecībā ir murkšķu audzētava. Tik ļoti interesanti raksta par šiem dzīvnieciņiem, kuri ir laika noteicēji — pēc viņu mošanās varot paredzēt, vai būt agrs pavasaris vai vēl turpināsies ziema. Gribas viņus redzēt, jo arī es jūtos kā pavasara bērns — līdz ar dabas atmodu jūtu enerģiju un spēku sevī,” stāsta aizkraukliete. ◆
