Medžugorje ir mazs kalnu ciemats Bosnijā un Hercogovinā, netālu no Mostaras (bijušajā Dienvidslāvijā). Kopš 1981. gada 24. jūnija Medžugorjes iedzīvotāji un miljoniem svētceļnieku no visas pasaules ir liecinieki Jēzus Kristus mātes Vissvētākās Jaunavas Marijas vistuvākajai klātbūtnei te.
Ar dažu cilvēku, vizionāru, starpniecību Dievmāte ik mēnesi sūta pasaulei savus vēstījumus.
2016. gada 2. marta vētījums ir šāds: “Mīļie bērni! Tas, ka nāku pie jums, ir dāvana, kuru Debesu Tēvs jums sniedz. Pateicoties Viņa mīlestībai, es nāku jums palīdzēt atrast ceļu, kas ved uz patiesību, ceļu pie mana Dēla. Es nāku jums apliecināt patiesību. Es vēlos jums atgādināt mana Dēla vārdus. Viņš sacīja pestīšanas vārdus visai pasaulei, mīlestības vārdus ikvienam — tās mīlestības, kuru Viņš pierādīja ar savu upuri. Taču vēl šodien daudzi mani bērni Viņu nepazīst, nevēlas Viņu pazīt, ir vienaldzīgi. Šīs vienaldzības dēļ mana sirds ļoti cieš. Mans Dēls vienmēr bija Tēvā. Piedzimstot šajā pasaulē, Viņš ienesa dievišķo un no manis saņēma cilvēcisko. Līdz ar Viņu vārds ienāca mūsu vidū. Līdz ar Viņu pasaulē ienāca gaisma, kas iespiežas sirdīs, tās apgaismo un piepilda ar mīlestību un mierinājumu. Mani bērni, visi, kas mīl manu Dēlu, var Viņu redzēt, jo Viņa vaigs kļūst redzams, pateicoties tām dvēselēm, kuras ir pilnas ar mīlestību pret Viņu. Tāpēc, mani bērni, mani apustuļi, ieklausieties manī! Atstājiet tukšību un egoismu. Nedzīvojiet tikai tam, kas ir pasaulīgs un materiāls. Mīliet manu Dēlu un dariet, lai citi var skatīt Viņa vaigu, pateicoties jūsu mīlestībai pret Viņu. Es jums palīdzēšu Viņu arvien vairāk iepazīt. Es jums stāstīšu par Viņu. Paldies jums!”
Mēs, neliela svētceļnieku grupiņa no Latvijas, devāmies uz Medžugorji 2015. gada novembrī. Mūsu vidū bija luterāņu mācītājs Atis, grupiņas vadītāja Gunita, arī luterāne. Kopā bijām gan luterāņi, gan katoļi un viena baptiste. Sapratāmies labi, īpaša draudzība izveidojās atpakaļceļā. Mūs vienoja ticība Dievam. Ceļā lasījām Svētos Rakstus, lūdzāmies rožukroni Dievmātes godam un dziedājām gan garīgas, gan laicīgas dziesmas. Lūdzāmies, smējāmies, bijām laimīgi.
Medžugorjē nemeklēju brīnumus, nedomāju arī pati redzēt Dievmāti. Braucu, lai vienkārši izlūgtos vēl lielāku mīlestību uz Dievu un citiem cilvēkiem, kā arī lūdzos par saviem tuviniekiem, draudzi. Bet šis mērķis ir tas, pēc kura patiesībā jātiecas visa mūža garumā.
Ko dzirdējām, ko darījām Medžugorjē? Mums bija vairākas tikšanās. Starp tām varu nosaukt “Cenacolo” kopienu. Šajā kopienā dzīvo cilvēki, pārsvarā jaunieši, kas, pirms tur nokļuva, bija atkarīgi no narkotikām, alkohola vai azartspēlēm.
Divi jauni puiši mums pastāstīja, kā ar Dieva palīdzību, ar rožukroņa lūgšanu, gavēni, ar svētajiem sakramentiem un citu brāļu tuvākmīlestību, ar darbu un visu to, ko māca Dievmāte, viņi kļuva pilnīgi brīvi no atkarībām. Šie cilvēki šajā kopienā ne tikai kļūst brīvi no savām atkarībām, bet arī piedzīvo dziļo Dieva klātbūtni, par kuru viņi vairs nespēj klusēt, bet dalās ar mums savā pieredzē. Viņi grib, lai mēs to stāstām tālāk. Tādā veidā mēs varbūt varam palīdzēt daudziem cilvēkiem, kurus piemeklējusi tā pati liksta.
Brīnišķīga bija tikšanās ar Patriku. Patriks ir no Kanādas, kurš tagad kopā ar sievu Nensiju dzīvo Medžugorjē. Viņš ir četru bērnu tēvs. Viņa dzīvesstāsts ir aizraujošs. Kad Patriks dzīvoja Kanādā, viņš darbojās automobiļu biznesā un viņa vienīgais dievs bija nauda. Dzīvoja “zaļi”, pārzināja visus veidus, kā iegūt naudu. Kad viņa vecākais dēls jautāja: “Tēti, kas ir Dievs?”, viņš iedeva dēlam 20 dolāru banknoti un sacīja: “Šis ir tavs dievs. Jo vairāk tev tās būs, jo tuvāk Dievam nokļūsi.” Patriks nebija baznīcā gājējs, kaut gan viņš bija katolis. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kamēr Patrika rokās nonāca grāmata ar Dievmātes vēstījumiem. Šo grāmatu Patrika sievai bija atsūtījis viņas brālis, kurš dzīvoja Horvātijā. Nensija piedāvāja to Patrikam lasīt. Sākumā Patriks to gribēja izmest ārā. Izjūtot kaut kādu bijību, viņš tomēr to neizdarīja. Pēc sievas aicinājuma lasīt Patriks ar lielu nepatiku uzšķīra vietu, kur bija visīsākais vēstījums, lai tikai to ātrāk izlasītu un tiktu no šīs grāmatas vaļā. Tur bija Dievmātes vārdi: “Esmu nākusi, lai pēdējo reizi aicinātu pasauli atgriezties.” Šajā brīdī kaut kas notika Patrika sirdī. Viņa sirds izkusa, un viņš, vīrietis, sāka raudāt. Pēc tam viņi apmeklēja Sv. misi, kuras laikā notika dziedināšanas lūgšana. Tēvs Kens Robertss sacīja apmēram tā: “Uzticiet savus bērnus Marijas bezvainīgajai sirdij!” Patriks piecēlās, joprojām asarās, un sacīja Marijai: “Svētā Māte, ņem manus bērnus! Es lūdzu Tevi, jo esmu bijis tik slikts tēvs! Es zinu, ka Tev veiksies labāk nekā man.” Tā viņš uzticēja savus četrus bērnus Dievmātei.
Nedēļu pēc Dievmātes vēstījumu izlasīšanas Patriks sacīja Nensijai: “Mēs braucam uz Medžugorji!”
Tā kopš 1993. gada viņi dzīvo Medžugorjē. Visa viņu dzīve veltīta tam, lai palīdzētu svētceļniekiem. Patriks saka: “Es bezgalīgi mīlu Dievmāti. Viņa izglāba manu dzīvi, jo es ar vienu kāju jau biju ellē, tikai pats to neapzinājos!” Vēl Patriks ļoti ciena priesterus, jo viņiem ir Dieva dota vara piedot grēkus. Viņš aizgrābtībā iesaucās: “Pat eņģeļiem debesīs nav šīs varas, ko Dievs ir devis priesteriem!”
Mēs arī kāpām Rožukroņa kalnā un lūdzāmies rožukroni. Šajā kalnā Dievmāte parādījusies vizionāriem (cilvēkiem, kas redzējuši Dievmāti). Kāpām arī Krusta kalnā un savās lūgšanās pārdomājām Jēzus ciešanas no Viņa notiesāšanas pie Poncija Pilāta līdz pienaglošanai pie krusta Golgātas kalnā.
Saņēmām bezgala daudz žēlastības. Paldies Dievam un Dievmātei!
Dievmātes vēstījumus, kurus saņem no vizionāriem, uzreiz tulko daudzās valodās. Tos var atrast mājaslapā www.medjugorje.lv.
Beigās piedāvāju vēl vienu 2007. gada 25. augusta vēstījumu:
“Mīļie bērni! Šodien no jauna es jūs aicinu uz atgriešanos. Bērniņi, lai jūsu dzīve ir Dieva labestības, nevis naida un neuzticēšanās atspulgs. Lūdzieties, bērniņi, lai lūgšana kļūst par jūsu dzīvi. Tā jūs savā dzīvē atklāsiet mieru un prieku, ko Dievs dāvā tiem, kuru sirds ir atvērta Viņa mīlestībai. Bet jūs, kas vēl esat tālu no Dieva žēlsirdības, atgriezieties, lai nebūtu tā, ka Dievs it kā nedzird jūsu lūgšanas, un lai nebūtu jau par vēlu. Tāpēc šajā žēlastības laikā atgriezieties un ierādiet Dievam pirmo vietu savā dzīvē. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Iespaidos dalījās Anita no Aizkraukles Romas katoļu draudzes
