Latvijā pirmās ugunsdzēsēju komandas izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē. Uz pirmo ugunsgrēku komanda izbrauca 1865. gada 17. maijā Rīgā.
Latvijā pirmās ugunsdzēsēju komandas izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē. Uz pirmo ugunsgrēku komanda izbrauca 1865. gada 17. maijā Rīgā.
Tolaik un vēl ilgus gadus pēc tam speciālu ugunsdzēsēju automašīnu nebija. Vienīgais aprīkojums — zirga vilkta ūdensmuca un rokām darbināmas ūdensšļirces. Uz ugunsgrēku sauca baznīcu torņu zvani.
Ar laiku ugunsdzēsējiem ieviesa vienādus formastērpus, kuru neiztrūkstoša sastāvdaļa bija spīdīga ķivere. Ugunsdzēsēju priekšniekiem piešķīra pakāpi — brandmajors.
Darba apstākļi tolaik bija ļoti smagi. Pat vēl 20. gadsimta sākumā ugunsdzēsēji strādāja astoņas diennaktis, devītā formāli bija brīva, taču arī tās vakaru vajadzējis aizvadīt, dežurējot teātrī. Tikai 1926. gadā dzēsējiem pakāpeniski noteica diennakts darba režīmu: 24 stundas strādā, tad 24 atpūties, pēc tam atkal strādā.
Divdesmitajos gados radās ievērojamas pārmaiņas arī ugunsdzēsēju aprīkojumā — bērīšus pamazām nomainīja automašīnas (pēdējo zirgu ar auto aizstāja 1929. gadā), kuras izgatavoja pēc individuāla pasūtījuma. Trīsdesmitajos gados Latvijas ugunsdzēsēju aprīkojumā nonāca gaisa putu iekārtas, modernas skābekļa maskas, arvien ātrāki braucamie. Ugunsdzēsēji sāka piedalīties arī glābšanas darbos, viņu komandā darbojās mediķis.
Pirmskara ugunsdzēsējiem Latvijā bija savas tradīcijas: regulāras plaša mēroga balles, kuras ļoti iecienīja vidēji turīgas personas, parādes, ugunsdzēsēju orķestru koncerti (katrā ugunsdzēsēju biedrībā noteikti bija savs “pažarnieku” orķestris). Vēstures materiāli liecina, ka veidojās ugunsdzēsēju dinastijas. Ugunsdzēsēja amatu mantoja no paaudzes paaudzē.
