Daudzas latvju sirmās māmuļas iekaisušām acīm raugās uz tā ceļa pusi, pa kuru pirms gadu desmitiem izvadīja savus mīļotos kara gaitās, jo mātes sirds atsakās ticēt, ka viņi aizgājuši uz mūžu.
Daudzas latvju sirmās māmuļas iekaisušām acīm raugās uz tā ceļa pusi, pa kuru pirms gadu desmitiem izvadīja savus mīļotos kara gaitās, jo mātes sirds atsakās ticēt, ka viņi aizgājuši uz mūžu. Arī es cerēju atrast savus bezvēsts pazudušos brāļus Leonu un Evģēniju Eiženu. Ar Dieva svētību vienu esmu atradis starp dzīvajiem.
Bezvēsts prombūtnē ir daudzi latvju dēli. Ne visi apzināti un reģistrēti kritušo sarakstos, ne visi “atradušies” pēc padomju sistēmas sabrukšanas. Bet cerība atrast nav zudusi nevienam…
Brāļa vaibsti caur lupu
Savu brāļu vārdus esmu meklējis pat kritušo sarakstos, bet nekā. Trešās atmodas sākumā 1991. gadā aizsūtīju vēstuli avīzes “Latviešu Strēlnieks” redakcijai, lūdzot ievietot sludinājumu par brāļu meklēšanu. Bija pagājis gandrīz gads, sludinājums pat piemirsās, kad kādā pavasara svētdienā iezvanījās tālrunis (tolaik dzīvoju Ogrē) un kāds vīrietis man jautāja par sludinājumu brāļu meklēšanā. Priecīgs apstiprināju, un zvanītājs mani ielūdza uz savu privātmāju Ogrē. Tur iepazinos ar Jāni Brišku, kuram arī bija pazudis brālis, bet vēlāk atradies. Viņš jau bija atbraucis no Toronto Kanādā uz dzimteni un, viesojoties pie brāļa, atstājis dažas fotogrāfijas. Uz vienas no tām bija uzrakstīts arī mana brāļa Leona vārds un uzvārds — Čeksters. Palūdzu Jānim palielināmo stiklu un caur to saskatīju brāļa vaibstus, šaubu vairs nebija. “Dzīvs!” es priecīgs iesaucos un neslēpu acīs sariesušās asaras. Arī Brišku ģimene priecājās, iedeva man Jāzepa Briškas Toronto tālruņa numuru.
“Mēs turpinām cīnīties”
Trīs reizes braucu uz tālsarunu centrāli Rīgā. Tikai trešajā reizē varēju pārmīt dažus vārdus un paspēju pateikt savu tālruņa numuru. Atbraucu mājās, tūdaļ iezvanījās tālrunis. Kāda vīrieša balss vairākas reizes pārvaicāja manu vārdu. Nodomāju, ka jokojas kāds paziņa tepat Ogrē, jo dzirdamība bija ļoti skaidra, bet runātājs mani pārtrauca un jautāja, kāpēc es tāds dusmīgs, jo zvana brālis Leons no Kanādas… Pārsteigumā klausule gandrīz izkrita no rokām, un labu laiku abi šņukstējām. Brālis jautāja, ko es daru. Atbildēju, ka neko prātīgu, slaistos mājās ar sāpošo kāju, jo biju to salauzis — potītē bija nejauks lūzums un plīsums pēc “saķeršanās” ar omoniešiem Rīgā. Tolaik strādāju Rīgā un biju LNNK kārtības sargu rindās. Tuvcīņā kāds omonietis manu labo kāju pagrieza, ka nokrakšķēja vien. Pastāstīju to brālim un pateicu, ka viņš savu cīņu ir beidzis, bet mēs to vēl turpinām. Brīdī, kad brālis jautāja, kā mums te iet, atbildēju — kā pa mazu ellīti! Tūdaļ saruna pārtrūka. Pēc pāris minūtēm brālis piezvanīja vēlreiz un smiedamies pamācīja, ka nav jārunā par politiku.
Brālis mani pierunāja, lai braucu pie viņa. Viņš aizņemts ar jaunās mājas celtniecību ārpus lielpilsētas Toronto. Tur uzceltas arī mājas dēliem, kuri to vien darot, kā precoties un šķiroties, tad mājas paliekot sievām un bērniem. Biļeti man nopirkšot, nabags viņš neesot, kaut gan arī miljonārs ne.
Dzimtenes vietā — uz Sibīriju
Leons pastāstīja, ka pēc gūsta nometnes Beļģijā daži noticēja “sabiedrotajiem” — krievu poļitrukiem, kuri aģitēja latviešu zēnus atgriezties dzimtenē pie mātēm un līgavām. Tie naivuļi, kuri noticēja, aizbrauca gan, tikai ne uz solīto dzimteni. Uz Sibīriju. Ja kāds izdzīvoja, tad mājās atgriezās pēc desmit gadiem. Latviešu leģionāri poļitrukus apmētāja akmeņiem, jo zināja viņu blēdīgo dabu.
Pēc atbrīvošanas no gūsta amerikāņu zonā gūstekņus baroja slikti — sauja pupu pusdienās un šķidrs buljons vakariņās. Dzīvību izvilkuši, ķēruši gliemežus, kurus vārījuši tukšajās benzīna mucās uz akmens paliktņiem. Pēc kārtas sēdējuši uz mucas vākiem, jo gliemeži no karstuma līduši ārā.
Svešumā atrod savējo
Vēlāk leģionāri apmetušies latviešu civilnometnēs Vācijā, kur viņi uzņemti ne pārāk laipni, jo daudziem vēl bija armijas formastērpi. Brālis to atceras ar rūgtumu, brīnoties par savu tautiešu nepateicību, jo ar leģionāru pašaizliedzību un varonību daudzi izglābās un tika līdz Vācijai. No turienes tautieši izbrauca uz dažādām valstīm: Austrāliju, Jaunzēlandi, citi uz Ameriku, brālis — uz Angliju. Tur arī nodzīvoja vairāk nekā desmit gadu.
Brālis iepazinās ar Lūšu dzimtu, viņu meitu Guntu, vēlāk ar viņu apprecējās. Daudzi latvju zēni apprecējās ar ārzemniecēm. Piemēram, Jāzeps Briška (pie kura es nedēļu ciemojos), bija apprecējis skaisto vācieti Ulu, un viņiem piedzimušas jaukas dvīņu meitiņas. Kad Jāzeps (Džozefs) katru gadu brauc uz Latviju, Ula dodas uz Vāciju, jo nemāk runāt latviski. Radi tomēr tuvāk pie sirds. Nedēļu ciemojos brāļadēlu Gunāra un Māra ģimenēs. Viņi dzīvo Toronto, skaistajā Ziemeļamerikas pilsētā — pērlē Ontario ezera krastā. Arī pie Andas ģimenes. Aizvedu viņiem dāvanas no dzimtenes — garšīgu rupjmaizes klaipu, par ko visi ļoti priecājās, un dzintara krelles Guntai, par kurām izpelnījos buču uz vaiga.
Brālis nemitējās interesēties par visu, kas noticis dzimtenē piecdesmit garajos gados. Uzdāvināju viņam kaseti ar sava klasesbiedra Edgara Liepiņa humoristiskajām dziesmiņām. Klausījāmies tās, braucot automašīnā, smējās brālis un Gunta.
Ķer tikai foreles
Leons dzīvo skaistā vietā Sagīnas upes krastā, kas ietek netālajā Hurona ezerā. Te ir daudz vērtīgu zivju — lašu, foreļu. Vietējie “copmaņi” parasti ņem tikai foreles. Ja pieķeras lasis, mātītēm “izslauc” ikrus un met atpakaļ ūdenī. Ikrus izmanto ēsmu pagatavošanai, sasienot bumbiņās īpaši veidotās krāsainās marlītēs klāt pievienojot veikalā pirktos plastmasas “ikrus”. Sākumā man gāja grūti, jo nedrīkstēja strauji “piecirst”, bet gan lēni un uzmanīgi vilkt uz krastu straujo un spēcīgo ap trīs kilogramus smago forelīti.
Palīdzēju brālim arī jaunās mājas celtniecībā, jo protu visus arodus. Brālis bija īsts namdaris, mācījies Anglijā. Atceros, arī bērnībā un jaunībā, dzīvojot Zilo ezeru zemē, mans labais brālītis Leons gatavoja ragavas, ratus un riteņus, locīja lazdas un gatavoja atzveltnes šūpuļkrēslus. Arī man patika galdnieka darbi, bieži mēs abi rosījāmies viņa īpašajā darbnīcā. Ontario provincē jau sen izcirsti skaistie mūžameži, tāpēc trūkst kokmateriālu. Meža vietā rēgojas kaili pakalni, arī klimats stipri izmainījies. Milzīgā teritorija aizņem vēl neapdzīvotus rajonus Hudzona līča ziemeļos, kur bagātākie cilvēki nopirkuši sev medību un zveju laukus — mežu un ezerus ar visām salām un faunu.
Logi indiāņiem
Vietējie iedzīvotāji indiāņi izvietoti rezervātos. Nevar teikt, ka Kanādas valdība par viņiem nerūpētos, drīzāk indiāņi apcēluši valdību, jo paši nemaz nevīžo sakopt savu dzīvesvietu, bet, padomju specorgānu mudināti, rīko protestus. Prasa, lai viņiem ieliek stiklus logu rūtīs, ko izdauzījuši pašu huligāni, salabo māju jumtos caurumus, lai aizber ceļa bedres līdz pat māju lievenim un tālāk. Viņi negatavo ēdienu, pērk čipsus un dzer alu.
Īpatnēja pasaule, kurā daudz kas nav saprotams. Brālis mudināja nebraukt prom, tomēr sirdsbalss aicināja doties mājās. Lai arī kā tur iet, nekur nav tik labi kā mājās.
