Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī pilnā sparā zied salnu vēl neskartās dālijas. Pavisam kolekcijā ir vairāk nekā 150 dāliju šķirņu.
Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī pilnā sparā zied salnu vēl neskartās dālijas. Pavisam kolekcijā ir vairāk nekā 150 dāliju šķirņu.
Savvaļā dālijas aug Centrālamerikas kalnos, kur tās var sasniegt pat 6 metru augstumu. Dzimtenē tās gadsimtiem ilgi izmantotas ne tik daudz kā dekoratīvas puķes, bet daudz praktiskākām vajadzībām. Dāliju gumi satur polisaharīdu — inulīnu (cietei līdzīga viela). Centrālamerikā dāliju gumus izmanto pārtikā un pat cukurrūpniecībā. Literatūrā atrodamas ziņas arī par dāliju ziedu izmantošanu salātiem. Dāliju garos dobos stublājus acteki esot lietojuši pat kā ūdensvada caurules.
Pirmo reizi Eiropā (Madrides botāniskajā dārzā Spānijā) dālijas ieveda 1789. gadā no Meksikas. Madrides botāniskā dārza direktors Kavaniljess, aprakstot jauno augu, to nosauca par “Dahlia”, tā godinot mirušo zviedru botāniķi un Linneja skolēnu Andersu Dālu (1751.—1789.). Pēc vairākiem gadiem vācu dabas pētnieks Vildenovs par godu 1802. gadā mirušajam Pēterburgas profesoram Georgam ģinti nosauca par “Georgina”. Tā puķe ieguva otru nosaukumu. Kopš tā laika augu dēvē abos nosaukumos. Arī Latvijā dālijas (tā būtu pareizi) sauc gan par dālijām, gan ģeorģīnēm, gan jorģīnēm un jurginēm. Lieli nopelni šīs kultūras popularizēšanā un ieviešanā Latvijā un tolaik arī visā cariskajā Krievijā ir Rīgas dārzniekam J. Cigram.
Ilgstošas selekcijas rezultātā izveidoti vairāki tūkstoši dāliju šķirņu. Dālijas pēc ziedu formas iedala vairākās grupās: klajās (vienkāršās), puskuplās, kuplās, krizantēmu, šķeltziedu, pomponu, lodveida, platziedu, kaktusu un platziedu—kaktusu dālijas. Vairākus desmitus jaunu šķirņu ir izveidojuši arī latviešu selekcionāri.
