Par koknesieša Artūra Eglīša jaunības dienu aizraušanos liecina uz spoguļa malas uzkārtie boksa cimdi, boksera skulptūriņa plauktā, medaļas, diplomi.
Par koknesieša Artūra Eglīša jaunības dienu aizraušanos liecina uz spoguļa malas uzkārtie boksa cimdi, boksera skulptūriņa plauktā, medaļas, diplomi. Ar lepnumu Eglīša kungs rāda Imanta Neļķa grāmatu “Rings bija viņu mājas” un apkopotās publikācijas laikrakstā “Sports” par piecdesmito gadu labākajiem valsts bokseriem. Tur ir arī par viņu — vairākkārtēju Latvijas boksa čempionu vidējā svarā Artūru Eglīti.
Latvijas izlases kodols
— Vai bieži atceraties jaunības gadus?
— Jā, bieži par to domāju. Toreiz, pirms četrdesmit gadiem, es un mani cīņubiedri boksā Latvijā bijām ļoti populāri. Spējām pulcēt pilnas skatītāju zāles. Līdzjutēju vidū bija arī pielūdzējas. Puķes gan nenesa un autogrāfus neprasīja, bet uz ielas pazina. Vēl pirms divdesmit gadiem zināja, kas ir Eglītis, Lancers, Enkūzis, Tumiņš, bet tagad mūs atceras tikai vecākās paaudzes boksa līdzjutēji. Jaunie vairs nepazīst. Bet tā jau ir ar visiem sportistiem. Kamēr esi slavas virsotnē, par tevi interesējas un raksta avīzēs, bet, kad aizej no sporta, ar to ir cauri.
Kad dzīvoju Rīgā, regulāri apmeklēju boksa mačus. Tikos ar citiem bijušajiem bokseriem. Mums pat ir izveidots boksa veterānu klubs “Brek”. Pirms pāris gadiem vīri mani sveica 70 gadu jubilejā, pasniedza medaļu ar zeltītu uzrakstu.
“Artūrs Eglītis ir viens no starptautiskas klases tā sauktā “Rīgas četrinieka” latviešu bokseriem. Viņš ir viens no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu Latvijas boksa izlases kodola.”
Visu panāk ar neatlaidību
— Kā pievērsāties boksam?
— Parasti puikas jau bērnībā nodarbojas ar kādu sportaveidu un vēlāk sāk nopietni trenēties. Es nebiju aizrāvies ar sportiskām aktivitātēm. 18 gadu vecumā nolēmu sākt trenēties airēšanā, bet pēc dažiem treniņiem sapratu, ka tas nav domāts man. Kāds man ieteica aiziet uz vingrošanas zāli Šķūņu ielā Vecrīgā, kur notiek treniņi boksā. Kā aizgāju, tā paliku uz ilgu laiku.
Protams, sākt trenēties 18 gadu vecumā ir krietni par vēlu, mūsdienās sportam pievēršas jau 11—12 gadu vecumā. Taču man bija liela vēlēšanās labi boksēties, un es ar neatlaidību neilgā laikā sasniedzu to, ko citi mēģināja ilgāku laiku. Darbojos sporta klubā “Dinamo”, un mans treneris bija Rihards Bērtiņš. Viņš pats Latvijas brīvvalsts laikā bija labs bokseris, bet vēlāk strādāja ar jaunajiem sportistiem. Izaudzināja ne vienu vien čempionu.
Paliek izturīgākie
— Vai vajadzīgs talants, lai kļūtu par labu bokseri?
— Talants vajadzīgs ikviena darba darītājam, sportistam vai māksliniekam. Es varbūt nebiju tik talantīgs kā citi, taču biju ļoti neatlaidīgs. Ja treneris ieteica kādu paņēmienu, rūpīgi izkopu to, ik dienas trenējoties divas trīs stundas. Boksā vajag asumu, ātru reakciju un kustības.
Manā jaunībā par boksu interesējās daudzi. Puikas stāvēja rindā, lai tiktu uz treniņiem pie “Dinamo” treneriem. Mēs trenēties sākām kādi divdesmit, bet pēc gada bijām palikuši pieci seši. Daudz trenējos patstāvīgi — skrēju, vingroju. Pat armijā, stāvot sardzē, cilāju šauteni, lai stiprinātu roku muskuļus.
“”Artūrs ir drosmīgs, neatlaidīgs bokseris. Viņam ir auguma un spēka priekšrocības. Īsts ringa Apollons,” par viņu rakstīja viens no Latvijas boksa pamatlicējiem Žanis Dzenis.”
Pirmais tituls pēc trijiem gadiem
— Cik garš bija ceļš līdz pirmajam čempiona titulam?
— Pirmo Latvijas čempiona titulu izcīnīju 1954. gadā — trīs gadus pēc tam, kad sāku trenēties. Toreiz ieguvu arī vissavienības “Dinamo” meistarsacīkšu čempiona nosaukumu. Sports toreiz bija vienīgā iespēja redzēt pasauli. Tālāk par Padomju Savienības robežām gan nelaida, tikai divas reizes biju Polijā. Latvijā ilgus gadus biju nepārspēts, bet Krievijā sastapos ar ļoti spēcīgiem pretiniekiem. Piedalījos divās Tautas spartakiādēs Krievijā un abas reizes biju ceturtais.
Esmu cīnījies ringā arī zem klajas debess. Tas bija “Daugavas” stadionā. Toreiz mans pretinieks bija kāds polis, kuru pieveicu ar ievērojamu pārsvaru. Tomēr sportistam, kurš ikdienā trenējas zālē, cīnīties ārā ir diezgan grūti. Sākas elpošanas traucējumi.
Diemžēl nekādas priekšrocības čempiona tituli tajos laikos nedeva. Vienīgais gods bija sporta meistara nosaukums, iespēja doties uz treniņnometnēm, un sacensībās bez maksas pabaroja.
“Artūrs centās uz vienu sāncenša sitienu atbildēt ar diviem un vairāk. Viņam pietika spēka un izturības, lai pārsistu otru.”
Nedzer un nesmēķē
— Vai sporta dēļ bijis no kaut kā jāatsakās?
— Nedrīkstēja lietot alkoholu un smēķēt. Tas negatīvi ietekmēja sportista veselību un izturību ringā. Pateicoties sportam, nesmēķēju joprojām. Tagad smēķē jau no pusaudžu vecuma un lepojas ar to. Pretīgi skatīties, kā pie skolas stūra ar cigareti zobos stāv mazi zēni un pat meitenes.
Lai noturētos savā svara kategorijā, bija jādomā par ēšanas paradumiem. Bija gan vēl viena metode, kā neilgā laikā tikt vaļā no kilograma, pusotra. Tā bija sviedrēšanās pirtī. Taču vajadzēja stingru raksturu, lai pēc tam šo svaru neatgūtu, dzerot šķidrumu. Tagad, protams, par ēšanu nav jāuztraucas. Neliedzu sev neko.
Ģimeni sportam neesmu upurējis. Tieši interese par sportu saveda mani kopā ar nākamo sievu. Pietika laika būt kopā arī ar dēliem.
Saglabā labu veselību
— Boksējoties esat guvis arī traumas?
— Labi darbojos aizsardzībā, tāpēc īpaši lielas traumas neesmu guvis. Katrā ziņā bokss manu veselību nav iedragājis. Tieši otrādi, regulāru fizisko aktivitāšu dēļ arī septiņdesmit gadu vecumā jūtos labi. Tas devis lielāku spēku un izturību.
Man joprojām patīk aktīvi darboties. Strādāju dārzā, palīdzu kaimiņam, eju pastaigāties. Vēl pirms pieciem sešiem gadiem katru rītu sāku ar nelielu skrējienu, vingroju, nodarbojos ar tā saucamo ēnu boksu, cilāju akmeņus un bumbas. Organisms to prasīja. Tagad gan to vairs nedaru. Pietiek fiziskās slodzes, strādājot dārzā un skaldot malku.
“Eglīti neviens nevar pārspēt”
— Cik ilga bija jūsu sportista karjera?
— Boksa ringā cīnījos gandrīz desmit gadu — no 1951. līdz 1960. gadam. Šajā laikā izcīnīju sešus Latvijas čempiona titulus, ieguvu sporta meistara nosaukumu.
Sacensībās skatītāji bieži vairāk juta līdzi sportistam, kurš bija mazāk sasniedzis, vēl nebija izcīnījis sporta meistara nosaukumu. Taču, kad es gāju ringā, mani atbalstīja gan pēc vairāku čempiona titulu iegūšanas, gan pēc sporta meistara nosaukuma piešķiršanas. Tas nemazināja skatītāju simpātijas, un tas man bija ļoti patīkami.
“1954. gadā Artūrs Eglītis kļūst par Latvijas PSR čempionu vidējā svarā un savu panākumu atkārto vēl piecas reizes, divas reizes pussmagajā svarā. Viņu iekļauj Latvijas izlasē. 1956. gadā viņam piešķir sporta meistara nosaukumu. Pavisam ringā Artūrs Eglītis aizvadīja 180 cīņu, no kurām uzvarēja 156, tajā skaitā pieveica poļu, čehu un ungāru bokserus. No 1955. līdz 1962. gadam neviens no pašmāju bokseriem nevarēja lepoties ar uzvaru pār Eglīti.”
Jāaiziet neuzvarētam
— Kāpēc pārtraucāt boksēties?
— Bokss nav sportaveids, kurā cīnās līdz veterānu gadiem. Sešdesmit gadu vecumā cilvēki ir ļoti dažādi. Viens vēl ir spēcīgs un možs, bet otrs jau pavisam sačākstējis. Šajā vecumā vairs nav ne spēka, ne izturības, lai cīnītos ringā. Tas ir arī bīstami. Laikā, kad es cīnījos, sportisti aktīvi trenējās un sacensībās piedalījās vidēji līdz 30 gadu vecumam, tagad ir arī vecāki sportisti — līdz 40 gadiem. Pats boksu pametu, kad man bija 29 gadi. Tā bija mana izvēle, jo uzskatu, ka ikvienam ir savs laiks. Ja kļūsti vājš, saņemsi vairāk sitienu, un tas var kaitēt veselībai. Tāpēc vajag zināt brīdi, kad aiziet.
“Pēc izcīnītās otrās vietas vissavienības “Dinamo” meistarsacīkstēs Eglītis jutās izsmelts un saprata, ka trīsdesmit gados lielus panākumus nesasniegs. Labāk aiziet no boksa Latvijā neuzvarētam.”
Ikdienā pie auto stūres
— Bokss bija tikai aizraušanās. Ar ko nodarbojāties ikdienā?
— Pamatdarbs bija pie mašīnas stūres. Dienestā beidzu autoskolu un ieguvu autovadītāja apliecību. Strādāju taksometru parkā, sākumā braucu ar vieglo mašīnu, vēlāk — ar kravas. Tagad stūrēju savu personīgo auto.
Kad aktīvās sportista gaitas biju beidzis, vairāk nekā desmit gadu biju boksa tiesnesis. Citi bokseri strādāja par treneriem, bet mani trenera darbs nesaistīja. Ne vienmēr labs sportists var būt labs treneris.
— Kā kļuvāt par koknesieti?
— Diviem pensionāriem, kuriem jāiztiek tikai no pensijas, dzīve Rīgā kļuva par dārgu. Te ir arī tīrāks gaiss un plašums pie mājas. Mums ir savs dārzs, Rīgā tā nebija.
Mums ar sievu ir arī darbiņš, kurš ļauj nedaudz papildināt ģimenes budžetu. Izplatām firmu reklāmas lapiņas Koknesē un Aizkrauklē. Aizbraucam uz Aizkraukli, noliekam mašīnu un visu pilsētu izstaigājam kājām.
Sports televīzijā
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Pēdējos gados, kamēr dzīvoju Koknesē, uz Rīgu aizbraukt iznāk retāk. Tāpēc daudz skatos sporta pārraides televīzijā. Nopērku programmu un jau nedēļas sākumā atzīmēju, kas noteikti jānoskatās. Reizēm raidījumus skatāmies kopā ar kaimiņu. Tā ir interesantāk. Var uzreiz pārrunāt notikušo. Pirmajā vietā, protams, ir bokss, bet man interesē arī hokejs un futbols. Pats jaunībā slēpoju. Tas lieti noderēja arī boksā, jo deva spēku rokām.
Esmu aizrāvies ar makšķerēšanu. Man ļoti patīk lietderīgo apvienot ar patīkamo un uz upi doties, kad ir silts skaists laiks. Sēžot upes krastā vai laivā, varu atpūsties un baudīt dabu. Pagājušajā gadā izvilku savu lielāko lomu — metru garu un sešus kilogramus smagu samu.
Brīvdienās atbrauc dēli, dārzā cepam šašliku, sēžam, pļāpājam. Viens no viņiem nedaudz nodarbojās ar boksu, otrs trenējās airēšanā, bet amatieru līmenī. Brālis arī kādreiz mēģināja trenēties boksā, bet viņam tas tomēr nepadevās.
Kikboksu neatzīst
— Vai Latvijā bokss joprojām ir dzīvs?
— Nīkuļo. Nezinu nevienu labu sportistu. Tādas uzvaras PSRS un Eiropas līmenī kā savlaik bija, piemēram, Aloizam Tumiņam Latvijā sen jau aizmirsušās.
Mūsdienās jaunieši vairāk izvēlas kikboksu, kurā atļauts spert ar kājām, kas boksā ir stingri aizliegts. Man šis sportaveids, salīdzinot ar boksu, nepatīk. Kikbokss liekas netīrs. Īsts bokss ir patīkams sportaveids, tajā ir stingri noteikumi.
(Citāti no Imanta Neļķa apkopotajiem materiāliem)
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Artūrs Eglītis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1933. gada 30. aprīlis, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Koknese.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Līvija, dēli — Ainars un Gundars, dzīvo un strādā Rīgā.
VAĻASPRIEKS: sporta pārraides, makšķerēšana.
