Biruta Jaunarāja lielu daļu mūža pavadījusi Jūrmalā un Rīgā. Pēdējie seši gadi ir laiks, kad drudžainā pilsētas dzīve nomainīta ar kluso un miera pilno Neretas pagastu. Tomēr tikpat grūti, kā no cilvēku acīm noslēpt spožu gaismu, neiespējami apslēpt arī talantu. Biruta ir lieliska šuvēja, un tāpēc “Kungu Druvas” drīz vien uzmeklēja tuvāki un tālāki jaunu tērpu tīkotāji.
Sapnis par māju piepildīts
“Kungu Druvas” esot Birutas sapņu māja, un pagāja vairāki gadi, līdz bija iespēja to iegādāties. Sapņoja par tādu jau krietni senāk, kad aptuveni pirms desmit gadiem no ārzemēm saņēma dzimšanas dienas apsveikumu. Tajā bija attēlota romantiska, nedaudz stīgās ieaugusi divstāvu māja ar divslīpju jumtu. Reālās mājas fotogrāfijas, uzlīmētas uz šī apsveikuma, līdzība ir ļoti liela. 10. janvāris ir diena, kad Biruta sāka dzīvot šajā pusē, tāpēc nesen nosvinēja šo īpašo datumu.
Sešos gados “Kungu Druvas” pārtapušas par māju — darbnīcu — kafejnīcu. Te, īpaši garajos ziemas vakaros, pulcējas radi, draugi, šuvējas klienti. Omulīgā atmosfērā malko vīnu, apspriež jaunu uzvalku un kleitu modeļus. Mājas saimniece atzīst, ka, agrāk vienmēr esot ar dekoratīvo kosmētiku un augstpapēžu kurpēs, laukos bija jāiemācās staigāt apavos ar zemu papēdi. Viegli nebija, sāpēja kājas. Bet bez kosmētikas viesus sagaidīt nedrīkst.
Pārvēršas lupatu kaudzē
Šuvēja stāsta, ka jau agrā bērnībā paticis zīmēt un vēlāk to mācījusies padziļināti. Par pirmo algu, ko saņēma pēc biešu kaplēšanas, nopirka pulksteni un katūna audumu. Piegrieztņu tolaik nebija, audumu klāja uz grīdas, virsū guldīja māsu un apvilka viņas auguma kontūras. Māsa bija tievāka, tāpēc halāts, ko toreiz vēlējās pašūt, iznāca nedaudz par šauru. Meitenēm nācās agri atvadīties no mātes — viņa gāja bojā autoavārijā. Paliekot vienām, ar minimāliem iztikas līdzekļiem, tajā skaitā bez iespējas nopirkt jaunas drēbes, Biruta ķērusies pie mammas drēbju pāršūšanas. Toreiz gan vēl nebijis ne pieredzes, ne saprašanas, kā to darīt.
“Man totāli “piegriezās” Rīga, jo praktiski visa dzīve noritēja darbnīcā. Īpaši smagi bija brīvdienās, kad citi atpūšoties ieradās pielaikot vai pasūtīt jaunu tērpu. Rīkoju modes skates, kurās skatītājiem parādīju pat ap simts pašas modelētu un darinātu tērpu. Vairāki tērpi izgatavoti arī modes māksliniekam Dāvidam. Vienmēr gribējās radīt ko īpašu, nepietika ar vienkāršu šuvējas darbu. Taču laiks pēc šādām skatēm, kad, daudzu mēnešu smags darbs parādīts, vēlāk gulēja lupatu kaudzē uz galda, uzdzina melnu jo melnu depresiju,” tā par sevi un sajūtām stāsta Biruta Jaunarāja.
Zelta audums un izauklēta kleita
Klienti bijuši skatuves mākslinieki, juristi, un arī tagad viens otrs atrod ceļu līdz Neretai. Lielākoties ko pašūt vēlas turīgākie apkārtnes zemnieki, viņu sievas. Viņas grib jaunus tērpus uz svētkiem, ballēm vai arī vasarās pirms ārzemju braucieniem. Kādēļ cilvēki izvēlas šūt, nevis nopirkt gatavu? Biruta saka, ka lielākoties cilvēki grib īpašu audumu vai sarežģītus modeļus. Tomēr atšķirībā no jaunības dienām tagad šūšanai jāgaida iedvesma. Tāpēc kāda iesākta kleita jau ilgāku laiku skumja guļ uz galda un gaida savu kārtu. Un vēl vajadzīga kaut maza, tomēr dvēseļu saplūšana ar klientu. Ja ir sajusta abpusēja uzticēšanās, apģērbu uzšūt var ātri un viegli, vienā elpas vilcienā.
Par mūsdienīgo apģērbu Biruta teic, ka tas kļuvis standartizēts, ielās neesot, uz ko paskatīties. Jaunībā citu šuvēju slikti padarīts darbs ļoti dūries acīs. Biruta atceras gadījumu teātrī, kad priekšā sēdošās skatītājas blūzei bija nepareizi piešūtas piedurknes. Izrādes starpbrīdī tik tādēļ vien gājusi no zāles laukā, lai uz šīm briesmām nav jāskatās. Mūsdienās sievietes izvēloties apģērbu šūt ar nelielu stilīgas nevērības pieskaņu, ne tik klasiski kā agrāk. “Trakākais”, visdārgākais audums, ar kuru strādāts, — brokāts ar īsta zelta diegiem. “Nenormāli dārgs materiāls, bet no skata bleķis kā bleķis, ar īpašu skaistumu neizcēlās. Visnepatīkamākais audums — samts, uz kura palika katrs nospiedums. Šī kleita bija kā izauklēta, ne tikai uzšūta.”
Ēdienkartē — “firmas” salāti
Agrākās lielās modes skates tagad aizstāj ar mazākām “Kungu Druvu” lielajā darbistabā. Tās vienu daļu aizņem milzīgs darbagalds, šujmašīnas, manekeni un garš stūra dīvāns. Istabu divās daļās sadala liela malkas krāsns. Kā atklājās, Biruta beigusi podnieku kursus un krāsni pati mūrējusi. Tāpēc zina stāstīt par visiem tās smalkumiem, speciāli ierīkotām durtiņām skurstenī, nišām. Līdzīgas krāsnis un āra kamīnus esot palīdzējusi mūrēt arī saviem draugiem.
Šis tas no pilsētas dzīves pārcelts uz lauku māju. Piemēram, kafejnīca. Viesistabu no virtuves nodala bāra lete, līdzās tai augsti krēsli. Te var arī nobaudīt vienu no Birutas “firmas” ēdieniem — galda biešu salātus ar grauzdētiem riekstiem, melnajām plūmēm, olīveļļu, citroniem un ķiplokiem. Birutas radi no Mazzalves puses ir mednieki, tāpēc Ziemassvētkos pavārmākslas talants atkal bija jāliek lietā, un medījums gatavots gan savam svētku galdam, gan aizvests bērniem uz Rīgu.
Trenažieri — lauks un mežs
Kopš pagājušā gada rudens Biruta aizrāvusies ar teātra spēlēšanu. Istabā uz kumodes nolikta parūka, un to liek galvā, kad jātēlo skaistumkopšanas salona kosmētiķe. Pēdējo nedēļu mēģinājumus gan esot izlaidusi. Ziemas depresija bija pārāka. Biruta gan visu noveļ uz horoskopa zīmi. Auniem tā esot — augšā vai galīgā bedrē. Pa vidu neizdodas nostāvēt.
“Kungu Druvas” ir vairākus kilometrus no Neretas centra. Uz veikalu Biruta brauc aptuveni reizi nedēļā. Te izlīdz kaimiņš, kurš ceļu līdz novada centram mēro divas reizes dienā, līdz ar to ikdienā var iztikt bez savas automašīnas. Liela daļa pārtikas piepilda pagraba plauktus. Saimniece gan atzīst, ka nereti pazūdot laika izjūta. Nav darba rutīnas, nav steigas. Kāda diena, datums, visvieglāk noskaidrot datorā vai arī tad, kad ciemos piesakās kāds no trim bērniem un pieciem mazbērniem.
Ap māju ir 10 hektāru zemes, un vasarā tie ir labs trenažieris, kas liek uzturēt fizisko formu. Vietām jāizkopj platības, lai ziemā ierīkotu trasi slēpošanai, jāstāda jauns mežs, jāizcērt kārkli. Šobrīd var apgalvot, ka darbs mežā, pļavā pat tīkamāks par šūšanu. Tomēr adatas un diegu malā nedomā likt. Vasarās šūšanai tiek agrie rīti, kad zālē vēl rasa, un pusdienlaiks ar svelmi. “Ja esmu ar sevi mierā, neviens darbs nav par smagu,” secina Biruta, tāpēc, ja citādi neiznāk, ik dienu pati sevi cenšas uzmundrināt. ◆
