Arvien biežāk Latvijā jāsastopas ar vadonisma kulta slavināšanu
tādā vai citādā veidolā. Turklāt šajā propagandas darbā
iesaistījušies ne vien galēji radikālo politisko uzskatu paudēji,
bet arī lielāko politisko partiju pārstāvji un pat…It kā nepietiktu ar neiecietīgi noskaņotu radikāļu baru, kas ik
gadu valsts nozīmīgākajos svētkos, 18. novembrī, ar lāpām rokās
maršē starp Rīgas centrā novietoto diktatora bronzas veidolu un
svētāko mūsu valsts brīvības un demokrātijas simbolu – Brīvības
pieminekli. Šādi partijas „Visu Latvijai!” biedri ikreiz mēģina
likt vienlīdzības zīmi starp Latvijas brīvību un Kārļa Ulmaņa puča
rezultātā izveidoto autoritāro 15. maija režīmu, kas koncentrācijas
nometnēs un cietumos ieslodzīja demokrātiju un sociālo taisnīgumu
alkstošos mūsu zemes patriotus; atlaida no darba tos, kuri
nepiekrita diktatoriskā nacionālisma dogmām, bet citādi politiski
domājošos, iesaucot armijā, pēc PSRS parauga ieskaitīja darba rotās
ar liegumu lietot ieroci.
Aizvadītā gada
laikā tapis jauns piemineklis Latvijas demokrātijas iznīcinātājam
K. Ulmanim, bet par 90% savākti līdzekļi nākamajam, ko paredzēts
uzstādīt tālajā un autoritārajā Turkmenistānā. Zīmīgi, ka pirmā
pieminekļa atklāšanā septembra sākumā piedalījās ne vien aptuveni
tūkstoš radikāļu, bet arī vairākas valsts augstākās amatpersonas.
Pagodināt diktatoru un parlamenta likvidatoru bija ieradušies tādi
pašreizējie Saeimas – Latvijas demokrātijas citadeles – deputāti,
kā A. Šķēle, A. Brigmanis un R. Dzintars. Kāda gan ir Latvijas
nākotne, par kuru sapņo šie politiķi, ja viņu rūpju lokā atrodas
valsts demokrātijas grāvēja piemiņas pasākumi?
Pārsteidzoši, bet šo pieminekli atklāt bija personīgi gatavs
pat Valsts prezidents! Vai Zatlera kungs kopā ar saviem
padomniekiem apzinājās, ka atklāj pieminekli personai, kas
pretlikumīgā kārtā bija sevi pašpasludinājusi par valsts pirmo
personu? Politikānim, kurš, glābjot savu ādu apmaiņā pret solījumu
doties trimdā uz Šveici, piekrita padomju tanku un amatpersonu
iebraukšanai Latvijā, tieši veicinādams mūsu valsts inkorporāciju
PSRS, vienlaicīgi nedodot pavēli sākt bruņotu pretestību, lai arī,
saskaņā ar vēsturnieku vērtējumu, Latvijas armija bija labāk
apmācīta un ekipēta nekā somu kolēģiem. Vai tāds ir mūsu Valsts
prezidenta paraugs?!
Visā šajā ainā lieliski
iekļaujas Nacionālajā teātrī un Latvijas kinoteātros ar vērienu
demonstrētā izrāde „Vadonis”, kas, izsakoties teātra kritiķes Zanes
Radzobes vārdiem, Ulmaņa mītu atreferē tā vulgārākajās izpausmēs.
Kurp ejam, Latvijas tauta? Vai diktatora un demokrātijas
iznīcinātāja vārdā bija nepieciešamas barikādes, brīva un
demokrātiska Latvija? Vai spējam būt paši sava likteņa kalēji vai
arī joprojām esam kalpu tauta, kam vajadzīgs kungs un pavēlnieks?!
Padomāsim par to valsts svētku dienās un neļausimies radikāļu
provokācijām.
Esmu pārliecināts, ka jebkādas
vadonisma kulta tendences nepieciešams likvidēt pašos to
pamatos.
Ivars Jakovels
politikas zinātnes maģistrs
sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa”
Jelgavas
organizācijas priekšsēdētāja vietnieks
http://ivarsjakovels.blogspot.com/
