Šodien uzdevu sev jautājumu – kam būtu jānotiek, lai
cilvēki, neatkarīgi no tā, vai līst lietus, spīd saule vai zibeņo
negaiss, nebūtu īgni?
Izejot pirmdienas rītā no mājas, ik uz soļa sastopos ar
nīgrām, neapmierinātām sejām (kurās var lasīt – atkal
pirmdiena…). Reizēm jau visi jūtamies noguruši, mūs pārņem –
labāk neko nedarīt – tomēr man liekas, par maz novērtējam savu
ikdienu. Par maz priecājamies par to, ka pirmdienas rītā ir, kur
iet, ir, kas mūs gaida, mūsu darbavietā krēsls bez mums būs tukšs
un to ievēros darbabiedri. Tāpēc nodomāju – labāk lai ir tā
ikdiena, tikai jāmēģina katram pašam tajā vairāk pasmaidīt un
priecāties!
