Kādu sestdienas rītu, kā parasti, ar velosipēdu braucu iepirkties, taču velosipēdu stāvvietā pie veikala “Maxima” Skolas ielā “pieparkoties” neizdevās, jo tur bija piesiets un, mani ieraudzījis, sparīgi sāka riet kāds vaukšķis. Protams,…
Lai man piedod suņumīļi, ka lietoju vārdu “vaukšķis”, bet neriskēju viņa tuvumā pastiept roku vai novietot kāju. Kad mainīju plānus un gāju projām, rējēja drosme pieauga — viņš jutās kā stāvvietas karalis un devās man uzbrukumā.
Citu vakaru velosipēdu stāvvietā arī sagaidīja kāds piesiets sunītis, bet tas bija mīļš, kluss taksītis, kuru gribējās pat paglaudīt. Turklāt šis suņuks bija piesiets nevis tur, kur jābūt riteņiem, bet pie līdzās esošā spožā “parkošanās” staba.
Manuprāt, vaukšķošo suņu īpašnieki varētu padomāt, kā jutīsies garāmgājēji, īpaši bērni, ja viņu mīluļi, atstāti vieni, atņirgs zobus un skaļi ries, izbiedējot un apdraudot.
