Situācijā, kad ikviens cenšas atrasts vainīgo uz kuru
varētu novelt vainu, par savām, sabiedrības, valsts vai pat
pasaules mēroga problēmām, šķiet neiespējami apstāties un
paraudzīties uz sevi.
Kopš Bismarka
ieviestā sociālās politikas modeļa, sabiedrība ir piemirsusi par
individuālo atbildību. Radās sabiedriskā doma, ka valstij ir
pienākums rūpēties par cilvēku (ko, protams, nevar noliegt). Tomēr
sociālās politikas dzinējspēks ir nekas cits kā indivīdu
līdzdalība. Ņemot vērā visus interesējošo materiālo labklājību,
šeit jāmin nodokļu sistēma, kas garantē valsts spēju īstenot
iedzīvotājiem nepieciešamos sociālos pasākumus. Pašlaik ir vērojama
liela neapmierinātība ar pastāvošo situāciju valstī, par ko liecina
sabiedrības diskusijas par esošajām problēmām un neskaitāmie
pārmetumi visiem, kas kaut nelielā mērā ir saistīti ar valsts
politiku. Tomēr gribu vērst uzmanību uz to, ka diskusijas ir plašas
un dzirdamas it visur, tomēr darbības neseko. Piemērs ir uzņēmumi,
kuros liela daļa saņem algu „aploksnēs”, bet nodokļus maksā tikai
no minimālās algas, tai pat laikā nosodot valsti un prasot sociālās
garantijas. Vai arī jaunās māmiņas, kas vēlas saņemt oficiālo algu
tikai pus gadu pirms dzemdībām, lai iegūtu lielāku bērna kopšanas
pabalstu. Dažkārt pat ģimenes vai paziņu uzņēmumos fiktīvi
iekārtojas darbā, kur alga tiek rakstīta tā lai saņemtu maksimāli
lielu pabalstu. Un ir daudz citu piemēru, kad indivīdi izmanto
dažādas nepilnības normatīvajos aktos, lai izvairītos no nodokļu
maksāšanas. Šis parāda sabiedrības atbildību pret valsti. Protam,
nevar to attiecināt uz visu sabiedrību.
Mūsu sabiedrības tendence
ir prasīt un nedomāt par savu
ieguldījumu. Var secināt, ka
indivīds neuzņemas atbildību par savu nākotni, bet atstāj to valsts
ziņā. Ir uzskats, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par ikkatru
sabiedrības locekli. Bet vai arī par tiem, kas nepilda saistības ar
valsti? Par tiem, kas domā kā apiet nodokļu sistēmu? Un par tiem,
kas prasa un nosoda, bet paši rīkojas netaisnīgi pret savu
valsti?
