Esam pārdzīvojuši 10. Saeimas atbaidošo priekšvēlēšanu reklāmas
teātri, vairāk vai mazāk apzinātas vēlēšanas (reklāmu miljoni
centās vēlētāju nozombēt līdz bezdomu robota līmenim). Tuvu
miljonam vērtā (AŠ)2 reklāma cerētos rezultātus…Iepriekšējā 9. Saeima manī viesa posta, bezcerības un nolemtības
sajūtas.
Kaut gan pēc definīcijas (pēc
Satversmes) Saeima ir likumdevējs orgāns, man 9. Saeimu gribas
definēt šādi: SAEIMA – Saiets Alkatīgām Ekonomisko Interešu
Manipulatīvām Andelēm.
Bet – ko darīt – kā
izkļūt no šīs absurdās realitātes? Izkļūt bez lieliem
satricinājumiem, vai – nedod Dievs – asinīm. Nevienu negribu
vienkārši biedēt, bet atcerēsimies, kā rīkojās Ļeņins un
Dzeržinskis, lai iegūtu boļševikiem vairākumu Valsts Domē. Eseri,
meņševiki un citi oponenti tika arestēti un ar ieroču palīdzību
novākti no politiskās skatuves. Skarbi, bet fakts. Arī mūsu Saeimai
jau ir bijuši 2 brīdinājumi no tautas puses – lietussargu mītiņš un
13. janvāra grautiņš Doma laukumā. Mums – vēlētājiem ir tiesības un
pienākums (jā – tieši pienākums) katrās vēlēšanās izdarīt tādu
izvēli, lai tautai nebūtu jābrīdina 100 gudrās galvas vēl un
vēlreiz. Baidos, ka nākošie brīdinājumi no tautas puses var būt
daudz nopietnāki, asāki. Arī Godmaņa histēriskie aicinājumi
maksimāli bargi sodīt 13. janvāra nekārtību dalībniekus man šķiet
galīgi nevietā. Tā jau ir cīņa ar sekām, nevis ar cēloņiem. Arī
tautas pacietība nav bezgalīga.
Kategoriski
nepiekrītu Ļeņina tēzei, ka valsti var vadīt arī ķēkša. Savu
apgalvojumu ilustrēšu ar parupju anekdoti par Padsavienības AP
deputātu saprašanas un saprašanās līmeni. Notiek debates pēc
Hruščova runas Savienības AP sēdē. Krievu tautības deputāts
piebiksta latviešu deputātam un jautā: „Vistupiš?” (Vai
uzstāsies?). Mūsu deputāts izmisīgi taisnojas: „Ko Jūs! Nē! Es
tikai savu sievu!”.
Vērtējot vēlēšanu
rezultātus, vispirms priecājos, ka mēs joprojām dzīvojam mūsu
mīļajā, labajā Latvijā, nevis Šķēlijā (nejaukt ar Sēliju) vai
Šleserijā. Prieks par to, ka 10. Saeimas deputātu algu sarakstā 60
uzvārdi ir nomainīti. Jau tas vien vieš kādu cerību. Devītās
Saeimas „šeftēšanās” laikā mēs jau stāvējām bezdibeņa malā – atlika
tikai spert soli uz priekšu… .
Manuprāt, lai Saeima varētu sekmīgi veikt savu likumdošanas darbu,
jāizvirza konkrētas prasības deputātiem (deputātu kandidātiem
vēlēšanu laikā)
1.Vecuma cenzs – 30 -70 gadi (cipari
diskutējami). Nav jēgas no deputātiem bez dzīves pieredzes, kā arī
no vecuma marasmātiķiem. Jaunības maksimālisti bieži vispirms dara,
pēc tam domā, ko savārījuši, večiem viss vienalga – pēc manis kaut
grēku plūdi
2.Izglītības (zināšanu) cenzs. Nepieciešamas
juridiskās, ekonomiskās u.t.t. un VISPĀRCILVĒCISKĀS zināšanas,
prasmes un VĒLMES. Maz (vai nav) jēgas no estrādes dziedātāju,
komponistu, svarcēlāju u.c. sportistu un diezin kādu vēl tikai
populāru ļautiņu sēdināšanai likumdevēju krēslos. Tur jāsēž ļaudīm,
kuri PROT, VAR un GRIB strādāt tautas labā. Bet, šeit vajadzīgas
izmaiņas kandidātu izvirzīšanas metodēs. Ne tikai partiju spices,
bet arī darbinieku kolektīvi, vēlētāju (reņģēdāju) sapulces
apspriež un izvirza (vai noraida) kandidātus.
3.Ne
vairāk, kā 2 deputātēšanas termiņi (8 gadi) pēc kārtas Saeimā.
Sēžot Jēkaba ielas beņķos deputāts ļoti attālinās no tautas, no
reņģēdājiem un savā siltumnīcas atmosfērā dzīvodams, aizmirst reālo
dzīvi un tautu.
4.Nekādas deputāta imunitātes. Deputāta
mandāts nenozīmē vispārpieņemto uzvedības normu ignorēšanu,
visatļautību, pofigismu. Ja Džeikars sava dēla savārīto narkozafti
tušē ar visu pieejamo „čomu” palīdzību, tad ko gan tur vairs var
teikt? Arī kautiņi krogos, braucieni pie stūres dzērumā – vai tad
tas ir viens likums un viena taisnība visiem?
5.Nekāda
vazāšanās no vienas frakcijas (partijas) uz citu deputātēšanās
laikā. Ja vēlētājs devis mandātu no šīs partijas saraksta, tad,
pārejot uz citu, tu mandātu zaudē, jo savu vēlētāju tu esi
pievīlis, nodevis. Ja ierindas politiķim (partijniekam) to varētu
saukt par politisku prostitūciju, tad deputātam tā jau ir politiska
maucība (piedodiet par rupjību).
6.Deputātu algu un visu
jebkāda veida bonusu indeksēšana pēc vēlētāju uzticības balsojumu
(aptauju) rezultātiem BEZ tiesībām deputātiem pašiem lemt par savu
sākumalgu un bonusiem. Šis punkts noteikti izsauks dūšīgas emocijas
ne vienam vien, tomēr ļoti iedvesmotu (vai arī atbaidītu) dažu labu
Saeimas beņķī sēdētāju, vai sēdēt kārotāju. Vēlētāju aptauju
organizēšana grūtības nesagādās nekādas, masu informācijas
līdzekļos dažnedažādas aptaujas parādās jo bieži. Indeksācijai pēc
minimālās vai vidējās algas (protams, ar koeficientu) jēga būtu
stipri mazāka. Katrā ziņā es uzskatu, ka Saeima nav naudas, bonusu
un slavas pelnīšanas vieta, Saeima ir vieta nopietnam,
pašaizliedzīgam darbam un ne tikai ceturtdienu sēdēs.
7.Nopietna katra deputāta (kandidāta) piesaiste kādam
konkrētam reģionam, novadam, pilsētai u.t.t. Lai slātavietis var
griezties pie Slātavas deputātiem ar savu rūpi, bet Ķencis, kā jau
riktīgs kristietis – gan pie Dieva, gan pie saviem Čangalienas
deputātiem.
8.Iepriekšējais 7. punkts atvieglotu
nākošās prasības izpildi. Un šī prasība ir- tiesības vēlētājiem vai
tiesībsargājošiem orgāniem atsaukt nepareizu vai sašmucējušos
deputātu. Es arī būtu ar mieru, tāpat kā Boldāns, sēdēt ķurķī,
saņemt par to ap 600 latus mēnesī pusgada garumā, bet uz šīm
vēlēšanām jau virzīt savu dēlu. Absurda teātris, ne politika!
9.Beidzot izstrādāt līdz galam striktu likumdošanu par
iespējām atlaist uzticību zaudējušu Saeimu. Šis jautājums ir ļoti
nopietns, bet, jātiek galā ar to ir.
10.Jautājums par
kadru (personāliju) izvēli svarīgiem amatiem – sākot ar Saeimas
komisijām un to vadītājiem, Saeimas priekšsēdētāju, ministriem un
to vadītāju, beidzot ar pašu valsts prezidentu. Vai tiešām valsts
galveno likumdevēju orgānu jāvada anesteziologam? Vai valsti jāvada
zoodārzā atrastam aplokšņainam ķirurgam? Vai finanšu ministriju
jāvada cilvēciņam, kurš, būdams Latvijas Bankas priekšnieks, ļāva
izšeftēt Banku Baltija, kurš izmānīja no tautas ziedojumos ap 700
000 (precīzi neatceros), bet, vienalga ir parādos līdz ausīm?
Pasekosim, vai ejot prom no lielās politikas, saziedoto atdos?
Varbūt viņam labāk būtu pievērsties gleznošanai, lidmašīnu būvei un
vadīšanai, jahtošanai, vai arī vienkārši – bērnu būvēšanai vēl
kādai sievai? Tad nebūtu tik muļķīgs auto privātās lietošanas
nodoklis, un, varbūt, es cigaretes joprojām pirktu veikalā, un
daudz kas cits. Uzskatu, ka ministriju piesaiste partijām ne
vienmēr ir pareiza. No tā rodas tādi kuriozi, kā
veterinārmilitārists Veldre u.c.
11.Krasi jāpasteidzina
izmeklēšanas un tiesvedības gaita lietās par partiju priekšvēlēšanu
pārtēriņiem. Nu noteikti jau sen vajadzēja būt skaidrībai abu AŠ
kungu vadīto partiju krimināllietās. Tas, ka šīs abas lielākās
pārtērētājas partijas „salaulājās”, izveidojot PLL, vēl neatbrīvo
no parādiem un atbildības. Nepalīdzēs arī intensīvā KNABa
čakarēšana un vilnīšu šļakstināšana ap Strīķi un Vilku. Katrā ziņā,
ļoti nopietni juridiski jāizvērtē, vai PLL – (AŠ)2 vispār bija
tiesīgi piedalīties (kandidēt) vēlēšanās. Uzskatu, ka šis jautājums
ir ļoti nopietns un steidzams.
12.Tiesības kandidēt un
tikt ievēlētiem Saeimā arī bezpartejiskiem, vēlētāju sapulču, darba
kolektīvu vai līdzīgi izvirzītiem pilsoņiem. Var, piemēram, limitēt
atbalstītāju skaitu iekļūšanai kandidātos vēlēšanām, vai kā citādi.
Runas par partejisko atbildību, vai partijas disciplīnu deputātiem
uzskatu par pilnīgu fufeli, un līdzšinējā prakse to jau ir
pierādījusi. Apzinos, ka neviena Saeima negribēs partejisko
monopolu zaudēt, referendumu sarīkot ir grūti un dārgi, bet kādu
risinājumu gan jau var atrast. Jāmeklē tikai!
13.Par
balsošanu ārzemēs. Uzskatu, ka ārzemēs dzīvo un/vai strādā vismaz
200 tūkst. Latvijas iedzīvotāju. Apm. pusei (100 000) varētu būt
vēlēšanu tiesības. Apm. puse (50 000) gribētu vēlēt, bet… . Jau sen
vajadzēja ieviest elektroniskās balsošanas iespējas (kā piem.
Igaunijā). Pie šīs neizdarības nav vainīga tikai I. Gudeles glaunā
jubilejas torte.
14.Par priekšvēlēšanu aģitāciju. Pie
varas esošie politiskie spēki izmanto savus administratīvos
resursus un piesārņo plašsaziņas līdzekļus ar pašreklāmu un
konkurentu apspļaudīšanu, bet, piem., sīkpartijas aprakstoša
informācija iegūstama tikai ar piepūli. Varētu, piem., CVK dot
uzdevumu MASU TIRĀŽĀ izdot „vēlēšanu vēstnesi” ar VISU vēlēšanās
kandidējošo spēku „dosjē” un izplatīt to par simbolisku (niecīgu)
maksu, vai bez maksas. Tas ļoti palīdzētu vienkāršajam vēlētājam,
īpaši lauciniekam.
15.Pārtraukt vēlētāju iebarošanu un
muļķošanu ar medainiem un nereāliem priekšvēlēšanu solījumiem pēc
Repšes formulētā principa – „kā var nesolīt?”. Nu vajag beidzot arī
vēlētājam nākt pie prāta un iemācīties atšķirt graudus no pelavām.
Nevaru pateikt kā, bet jārada mehānisms, kas ar solījumu palīdzību
Saeimā ielavījušos deputātus spiestu pieturēties pie solītā.
Un vēl par vēlēšanu aģitāciju – neliela ironija. Mūsu trim
varenajiem politiķiem un bagātniekiem iesaku apvienot spēkus un
pūles, nekonkurēt un izveidot apvienību (AL)3!
1.Aivars
Lembergs
2.Ainārs Leščinskis
3.Andris
Lībanis
Triumfs vēlēšanās garantēts!
Man honorārs no AL par ideju!
Galu galā – vēl jau
minētajai trijotnei var piepulcināt arī ceturto – ģeniālo finansu
piramīdu arhitektu, valsts un tautas apčakarētāju Aleksandru
Laventu un iznāks (AL)4! ! !
Nobeigumā aicinu
visus likt lietā gaišās galvas, prasmīgās rokas un bites čaklumu un
veidot mūsu Latviju tādu, lai nevajadzētu braukt uz Īriju karotes
mazgāt.
Mums taču tepat tik daudz ko darīt!
