Pikta devos atvērt durvis, raizējoties, vai zvans nepamodinās jaunāko meitu, kura gulēja diendusu. Kas gan tur varētu būt? Tās bija dažas astoņus deviņus gadus vecas meitenītes. Nezinu viņu vārdus, jo mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā… Tās bija dažas astoņus deviņus gadus vecas meitenītes. Nezinu viņu vārdus, jo mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā Aizkrauklē šovasar redzu pirmo reizi. Bērni gribēja zināt, vai jaunākā meita ies ārā. Tomēr tas nebija nāciena iemesls. Patiesībā meitenes vēlējās, lai es iedodu ābolus. Šo augļu šoruden nevienam, kam ir dārzs, netrūkst. Protams, ābolus iedevu un nodomāju: kā gan viņas zina, kur mēs dzīvojam? Liels bija mans pārsteigums, kad meitenes, it kā būtu dzirdējušas, ko es domāju, tā arī atbildēja: “Mēs vienu dienu gājām klusiņām līdzi un apskatījāmies, kur jūs dzīvojat.”
Pēc pāris dienām es patiesi biju šokēta. No dārza ar pilniem ābolu groziem atbrauca vīrs. “Draudzenes” tūdaļ bija klāt — gribot ābolus. Viņš piedāvāja pagaidīt, jo tūlīt maisiņā nonesīs lejā, taču meitenes uzstājīgi devās augšā. Vēlāk, kad braucām uz Rīgu, viņas tūdaļ bija klāt pie mašīnas un par katru cenu gribēja braukt līdzi. Tas arī mani pārsteidza: gatavas doties kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem — vispirms uz dzīvokli, tad mašīnā. Kad savu sašutumu paudu kaimiņienei, divu bērnu māmiņai, arī viņa zināja teikt, ka šīs meitenes vienu dienu gribēja doties līdzi viņai ar bērniem uz pludmali.
Meiteņu vecākiem gribas pajautāt: vai tiešām jūs ģimenē par drošību, uzticēšanos svešiem cilvēkiem un līdzīgām tēmām nekad nerunājat? Vai jums vienalga, kas notiek ar jūsu bērniem?
Bērni, kuri ir droši, pārliecināti, pieaugušos cilvēkos izraisa pozitīvas emocijas: tāds jau dzīvē nekur nepazudīs — nereti dzirdam. Viņš ir krietni patīkamāks par tādu, kurš mūždien mammas brunčos ieķēries. Bet runa ir par robežām — kur tās beidzas, lai vecākiem nevajadzētu raizēties par savu bērnu.
Bērnus vairs nenolaupa ārzemju filmās. Diemžēl tā notiek arī Latvijā. Šausmas pārņem, ielūkojoties Valsts policijas mājaslapā. Arī tur ir ziņas par pazudušajiem bērniem.
Bērns, sarunādamies ar svešu cilvēku, izstāstīdams visu mājas dzīvi un ne tikai, nekad neiedomāsies, kas patiesībā ir nezināmā tante vai onkulis. Neviens zaglis, pedofils un maniaks ar īpašu zīmi nav iezīmēts. Un bērni nezina, ka pedofili un viņiem līdzīgie gaidīt gaida, lai kāds mazais viņus uzrunātu… Un tā viņi pazūd… Ne visi, bet daži noteikti…
Par drošību stāsta bērnudārzos, skolās, taču, manuprāt, ar to jāsāk ģimenē. Sargāsim to, kas mums ir visdārgākais, — savus bērnus!
