To visvairāk varētu
attiecināt uz tiem
90
tūkstošiem
ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā zemes
platība nepārsniedz 10
ha.
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko
daudz nezina ne par LOSPu, ne par…
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko
daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī
lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām.
Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas
un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus
interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai
politiska spēka intereses.
Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un
pesimisms.
To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem
veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši
daudz – to skaits jau pārsniedz 60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir
teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita
un pārticibas māte”. Šo kooperācijas
ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību
pārstāvji.
Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai
ir – izdevīga savas produkcijas
realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī
lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības
tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku
kooperācijai, bet privātiem „investoriem”, kurus interesē lētāk
iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju.
Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus,
ļaus gan tigotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci
ārvalstīs.
Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi
pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas
problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa
lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku
kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī
dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā
visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu
lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem
piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī
apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder
lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu lauksaimnieku
„paradīzi” arī
Latvijā?
Par statūtsabiedrībām un
lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu
darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no
Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu
novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī
starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību
lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi
apsvērumi.
Tātad, kas trūkst ne visai veiksmīgi
saimniekojošiem
lauksaimniekiem?
Pirmkārt – jaunas idejas un
cerība.
Otrkārt – uzņēmība, neatlaidība un
pacietība.
Treškārt – savstarpējs godīgums,
solidaritāte.
Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo
vienmēr atradīsies kāds „gudrinieks”, kas savu preci pārdos
uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa
domāšana, un ne tikai bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka
Latvijā vairs nav savas
cukurrūpniecības.
Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc
piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos
no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu
veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet
ne neiespējami.
Tāpēc aicinu visus
lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās
lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un
nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie
sev piederoša lielveikalu
tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau
ir sācies. Skat http://koop2.blogspot.com/ .
Pašiem
lauksaimniekiem piederošs lielveikalu tīkls ar laiku ļaus pacelt
produkcijas iepirkuma cenas un samazināt veikala
cenu.
Aivars Punka, cukurkukurūzas
selekcionārs
