Radās pārdomas par daudz aprunāto drošību uz
ielas. Tas, ka cilvēki nosacīti sadalās divās frontēs – gājējos un
braucējos, tas ir skaidrs. Arī viedokli par to, kurš ir
“labais”, kurš – “sliktais”,
mainām atkarībā no tā, vai esam pie stūres vai kājniekos. Ja ejam
kājām – tad autovadītāji noteikti ir tie, kuri neapstājas pirms
gājēju pārejas, neievēro ceļu satiksmes noteikumus un uzvedas
agresīvi, ja sēžam pie stūres, domājam, ka gājējiem vajadzētu
ierīkot tuneli, lai netraucē braukt. Lūk, mani subjektīvie
novērojumi Aizkraukles ielās – ne gājēji, ne autovadītāji
neiedomājas sevi situācijā uz ceļa otra vietā. Ja konkrēti – pirms
dažām dienām ar bērnu jau bijām uz gājēju pārejas pie lielveikala
“Beta”, kad automašīna pat nepiebremzējot
aiztraucās garām. Pie stūres bija vīrietis, aizmugurē sēdēja
sieviete un mazulis sēdeklītī. Man radās jautājums – kāda būtu šī
vīrieša reakcija, ja viņam līdzīgs autovadītājs viņa sievai un
bērnam uz gājēju pārejas “nogrieztu” ceļu? Nekā
laba tajā noteikti nebūtu. Lūk, te,
manuprāt, ir problēma – pieradums domāt – ar mani un maniem
tuviniekiem nekas TĀDS nevar notikt. Un, ja notiek, tad domājam –
kāpēc. Tāpēc, ka nedomājam, kā ir otrā pusē.
