Kā jau parasti notiek ar līdzīgām lietām (es domāju – dažādām
cilvēku veidojošām) pirmais impulss nāca no ģimenes. Vecāki
apzināti to nemāca, tomēr ģimenē esošais pasaulskats nonāk mūsu
apziņā. Protams, toreiz, septiņdesmitajos un…
Kā jau parasti notiek ar
līdzīgām lietām (es domāju – dažādām cilvēku veidojošām) pirmais
impulss nāca no ģimenes. Vecāki apzināti to nemāca, tomēr ģimenē
esošais pasaulskats nonāk mūsu apziņā. Protams, toreiz,
septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, kad es kā puišelis vēl tikai
veidoju savu skatu uz pasauli, neviens no apkārtējiem nesauca to
par nacionālismu. Precīzāk – neuzdrošinājās saukt. Pārāk bīstami
bija sevi identificēt ar šo vārdu. Daudzu apziņā tas ir iesēdies
tik dziļi, ka toreiz uzliktās bremzes strādā vēl šodien. Taču šajā
gadījumā kāda gan nozīme ir nosaukumam, jo mums bija apziņa, ka
esam latvieši.
Atceros, kā vecaistēvs kopā ar
sava vecuma radiem kopīgi atcerējās brīvvalsts jeb tā sauktos
Ulmaņlaikus. Mēs, sīkie, sajūsmināti klausījāmies. Mums,
latviešiem, reiz bija pašiem sava neatkarīga valsts – Latvija.
Toreiz gan vēl nesapratām, ko tas nozīmē, bet bija skaidrs, ka runa
ir par kaut ko ļoti labu un svarīgu… Droši vien arī to, ka aiz
veikala letes stāvošā būtne saprastu, ka es lūdzu iesvērt, lūk tās
konfektes. Krieviski es to viņai vēl toreiz nemācēju izstāstīt. Ar
konfektēm vēl nu bija kā bija, šie vārdi skan līdzīgi, taču, ja
mamma bija sūtījusi uz veikalu pēc kā cita… Piena vietā gadījās
atnest mājās paniņas. Atmiņā ir vēl pāris līdzīgu gadījumu. Šī tīri
sadzīviskā aina diezgan pārliecinoši parādīja, ka mēs esam mēs, bet
viņi, Latviju mums atņēmušie, ir viņi, un Viņi par mums negrasās
kļūt. Viņi cenšas, lai mēs kļūtu par viņiem. No vecātēva biju
dzirdējis jēdzienu: „pārkrievošana”. Manā apziņā saikne starp šiem
notikumiem izveidojās pati no sevis.
Pienāca
laiks, kad es ne tikai klausījos runās, bet sāku arī lasīt. Visai
ātri pagāja trīs sivēntiņu un Bembija laiks. Vairāk vai mazāk
izkristalizējās mans interešu loks, un tajā vēstures notikumi
nebija saraksta galā. Protams, kā jau tam vecumam pieklājas,
dzīvoju līdzi daiļliteratūras varoņu gaitām. Lasīju dažādu
rakstnieku vēsturiskus piedzīvojumu romānus, taču īpašu vietu starp
tiem ieņēma latviešu rakstnieku darbi. Vecaistēvs bija pamanījis
manu interesi, un man pa ķērienam arvien gadījās kāda interesanta
grāmata. Vairākas reizes tika izlasīti visi L. Pura „pilskalni”,
citi līdzīgi romāni no grāmatu sērijas „Stāsti par vēsturi”. No
brīvvalsts laikiem mājās bija saglabājušies arī vairāki J.Janševska
darbi un pat A. Grīna kopotie raksti. Tie man bija sevišķi mīļi.
Lai iepazītu Janševska darbus, es pat iemācījos lasīt veco druku.
Nemaz nebija grūti.
Pat mūsu ģimenes kopīgie
sēņošanas izbraucieni nereti izvērsās par vēstures mācību stundu.
Mūsu sēņu vietas bija ap Ložmetējkalnu un Baldoni. Tur uz katra
soļa manāmi veci ierakumi un vēstures liecības. Pilns ar liecībām
par senām cīņām. Redzētais un dzirdētais manā iztēlē un apziņā
savijās ar grāmatās lasīto, reālo dzīvi, vietu un laiku.
Varbūt jāpateicas liktenim, ka man allaž gadījās tikai
viduvēji vēstures skolotāji, jo nespēju atcerēties ne tikai viņu
mācīto, bet arī uzvārdus. Iespējams, tieši tāpēc manas smadzenes
tika pasargātas no ļeņinistiskās ideoloģijas briesmām.
Kad sasniedzu 14 gadu vecumu, nopirku savu sapņu
priekšmetu – mopēdu. Vizinoties ar to, pāris reižu tuvējā apkārtnē
izlīmēju skrejlapiņas ar visai antikrievisku tekstu. Reiz Mārupē,
kamēr autobusa pieturā līmēju kārtējo skrejlapiņu, pamanīju uz manu
pusi nākam kādu sievieti. Es savu darāmo pabeidzu, pirms viņa bija
atnākusi. Devos tālāk. Savā vieglprātībā atpakaļceļā devos jau pēc
dažām minūtēm un pa to pašu ceļu. Sieviete stāvēja autobusa pieturā
blakus manai skrejlapiņai un kārtīgi pētīja mani. Lai gan mopēds
bija ar reģistrācijas numuru, neviens mani vēlāk nemeklēja un
nesodīja… Acīmredzot biju sastapies ar domubiedru.
Kad pienāca laiks domāt par nākamo profesiju, sekodams
ģimenes tradīcijām, izvēlējos ko taustāmāku par vēsturi. Tehnikumā
pārsvarā mācījās laucinieki un mazpilsētnieki. Izrādījās, ka viņu
viedoklis nacionālajos jautājumos bija gluži tāds pats kā manējais.
Mēs bijā latvieši. Es no mājām atnesu grāmatu, kuŗā bija Latvijas
himna. Kopā ar vairākiem kursa biedriem iemācījāmies to no
galvas.Grāmatu gan nācās rūpīgi slēpt. Pat aiz sienas skapja
apšuvuma. Komandanti diezgan regulāri rīkoja reidus alkohola
meklēšanai. Viens bija īpaši centīgs un ne jau tāpēc, ka .vēlētos
apkarot dzeršanu. Ja „uzrautos” – „ziepes” nebeigtos tikai ar
izlikšanu no kopmītnēm.
Nepagāja ilgs laiks, kad
mūsu vidū tika vervēti jaunie komjaunieši. Par tādiem kļuva teju
vai visi. Taču ne jau pārliecības dēļ. Parastie iemesli bija: „Kuŗ
visi, tur arī es” un „tāpat jau būs jāstājas”, taču galvenais –
„dzīvē varēs tālāk tikt”. Tātad – karjērisms. Taču, lai kaut kā
„motivētu” stāties komjaunatnē arī tos, kas nebija ne karjeristi,
ne bailīgie „kur-citi-tur-es-ar” skrējēji, bet varbūt vienkārši
vienaldzīgi, tad izplatīja baumas, ka to tik un tā piespiedīs
izdarīt PSRS obligātajā militārajā dienestā. Tikai tad statūti būs
jāmācās krieviski, bet tagad vēl var atbildēt latviski. Tā kā
lauciniekiem un mazpilsētniekiem dzimtā valoda bija latviešu, kursa
biedriem krievu valodas zināšanas ne tuvu nebija tik labas, lai
tajā bez grūtībām apgūtu sarežģītu tekstu,daudzi tieši šī iemesla
dēļ izlēma stāties komjaunatnē. Manis starp viņiem nebija. Ne
tagad, ne vēlāk. Ar ko gan es būtu sliktāks par savu tēvu, kas
savulaik prata no tā izvairīties?
Astoņdesmito
gadu beigu atmodas vēsmas mani maz skāra. Grūti pateikt kāpēc tā.
Jā, biju lielajā tautas saietā Mežaparkā, taču kā puišelis neko
daudz no tā nesapratu. Tik vien, ka notiek kaut kas, kas varētu
beigties ar brīvību Latvijai. Es neko nebiju dzirdējis par grupu
„Helsinki-86” un par Gunāru Astru… Pēc mācībām tehnikumā centos
izrakstīties (šodien to sauc par dzīvesvietas deklarēšanu) no
tehnikuma kopmītnēm. Kad sāku kolekcionēt tam vajadzīgo zīmogu
nospiedumus apgaitas lapā, devos uz kaŗa komisariātukur turpat uz
vietas cerētā zīmoga nospieduma vietā dabūju pavēsti par iesaukšanu
PSRS obligātajā militārajā dienestā. Jāierodas nākošajā dienā pēc
astoņpadsmitās dzimšanas dienas. Viss gan izvērsās mazliet savādāk,
un dienēt devos turpat pusmēnesi vēlāk. Bet tas nav būtiski. Viens
no pirmajiem dienesta iespaidiem bija tā sauktā „tautu draudzība”
jeb „zemļjačestvo”. Tas nozīmē, ka savstarpējai palīdzībai,
grupējas tautieši pēc nacionālās piederības. Tas gan nenozīmē, ka
visi visu laiku bija ienaidā, taču savējie bija savējie. Īpaša
grupa bija Latvijas krievi. Viņi nebija ne latviešu, ne krievu
grupā. Viņi veidoja savējo, kas bija tuvākās attiecībās ar
lielkrieviem nekā ar pārējiem. Bet tā tam laikam arī jābūt.
Atšķirīga kultūra un tradīcijas, brāļošanās ar savējiem – viss ir
loģiski.
Īpaša nacionālā grupa bija čečeni. Tie
bija tik spēcīgi savā pašorganizācijā, ka ar viņu grupu rēķinājās
arī virsnieki. Vienmēr atbalstot savējos, viņi bija izcīnījuši
īpašu statusu. Un tas nebija tikai viens atsevišķs gadījums vienā
kaŗaspēka daļā. Tas tā bija visur, kur bija čečeni. Lūk, tas bija
nacionālās kopības paraugs.
Bet mēs – latvieši,
bijām latvieši. Mācību daļā mūsu bija diezgan daudz. Taču pēc tam
gandrīz divus mēnešus biju vienīgais latvietis plašākā apkārtnē.
Bija gan vēl viens, bet viņš nopietni saslima un tika
hospitalizēts. Atgriezās tikai pēc trim mēnešiem. Kāds gan prieks
bija atkal dzirdēt latviešu valodu no blakus kazarmām, kur
sarunājās jauniesauktie latviešu puiši. Protams, iepazināmies un
sadraudzējāmies. Vēlāk mainījāmies ar žurnāliem, ko mums sūtīja no
mājām,
utt. Mēs bijām latvieši. Latvietis
latvieti atbalstīja arī citās situācijās.
Kādu
dienu atkal nācās saskarties ar komjaunatnes lietām. Atnāca viens
no virsniekiem, lika nostāties ierindā un iznākt soli uz priekšu
tiem, kas nav komjaunieši. Izgāju arī es. Mumsn pa vienam vajadzēja
doties uz „kapķorku” (tas ir tāds kabineta un noliktavas
apvienojums). Tur nu šis virsnieks jautāja vēlreiz, vai es esot
komjaunietis. Teicu, ka ne. Kāpēc? Neatceros vairs ātrumā sagudroto
attaisnojumu. Brīdi padomājis, viņš vaicāja vai es varbūt apdomātos
un iestātos. Teicu, ka ne Nu nestājies ar, bet šinī lapā atzīmēsim,
ka esi gan. Nezinu kas tā par lapu, kuŗā viņš ievilka ķeksīti.
Varbūt tikai kāda statistika.
1991. gada sākumā
daļā saņēma pavēli – baltiešiem ieročus neizsniegt… taču tas
nebija uz ilgu laiku.
Pāris virsnieku un
praporščiku sāka izrādīt īpašu interesi par mūsu polītisko nostāju.
Lai arī no mājām saņēmu brīdinājumu to slēpt, taču es neslēpu –
Latvijai ir jākļūst brīvai un neatkarīgai. Nekādas represijas tādēļ
nesekoja. Daļas galvenais „zampoļits” gan nedaudz bija pārpratis
manu vaļsirdību un pāris reižu centās mani izprovocēt uz sirsnīgu
sarunu par piezemētāku tēmu – ārpusreglamenta attiecībām starp
dienējošajiem. Viņam nācās vilties.
No mājām
atsūtītajos žurnālos un laikrakstos esošā informācija liecināja,
ka, iespējams, Latvija būs brīva.
Tik daudz
cerību… Akla uzticēšanās katram, kas to solīja. Tas pats turpinājās
arī pēc atgriešanās mājās. Līdz šim (un arī ilgi pēc tam) izpratne
par polītiku bija vairāk balstīta uz jūtām. Tā nebija trenēta
vērtēt polītiķu izteikumus un notikumus. Arī toreiz bija vairāk un
mazāk lasīti laikraksti. Arī TV bija tāda, kāda bija. Latvija it kā
bija kļuvusi neatkarīga, un plašsaziņas līdzekļi sāka sabiedrību
iemidzināt, jo viss it kā esot kārtībā. Te Krievijas armiju it kā
visu izvedot, te vēl kādi neatkarības jaukumi tika slavināti…
Šķietamā brīvība un demokrātija, jaunības dullums, meitenes,
ballītes un sadzīves problēmas „iemidzināja’ arī mani. Ja jau reiz
brīvība ir kļuvusi par reālitāti, ko tur vairs… Tagad tik dūšīgi
strādāt, lai valstij pietiek nodokļi lai nodrošinātu neatkarību…
Gan polītiķi zinās, kā labāk to darīt. Laikraksti ik pa brīdim par
to pārliecina.
Nāca datoru laikmets. Lai arī
neesmu visai nasks uz podziņu lietām, taču 2005. gada pavasarī,
ložņājot pa internetu, es uzdūros Jāņa Sila rakstam „Globālais
feodālisms„
Tas bija manas atmodas sākums.
Raksts mani tik ļoti uzrunāja, ka es sāku meklēt vēl vairāk
informācijas par šo tēmu. Vispirms es ierakstīju „google” vārdus:
„Jānis Sils”, lai atrastu vēl kādu viņa rakstu, tad jau biju
izlasījis visu „Kubs 415” mājas lapu, tad sekoja jauni un jauni
atslēgas vārdi … Es biju pārsteigts par to, cik daudz mums ir
melots, cik noklusēts. Kā mēs bijām un vēl tagad tiekam izmantoti…
Kā latviešu tauta ir vazāta aiz deguna… Kā tika un tiek manipulēts
ar mūsu nacionālajām jūtām… Mans uz jūtām balstītais, miegainais
nacionālisms pamazām pārauga daudz žirgtākā un argumentētākā. 2008.
gadā izlasīju Leonarda Inkina rakstu „Ko esam gatavi ziedot?”. Šī
raksta iespaidā gada beigās es biju
nolēmis ne tikai būt ar nacionālista pārliecību, bet arī kaut ko
darīt lietas labā.
Taču vēl bija neatbildēts
jautājums – ko tieši darīt? Kuŗā organizācija iesaistīties? Lai to
noskaidrotu, es izsūtīju e-pasta vēstules visām nacionālistu
organizācijām. Vēstulēs es visiem uzdevu jautājumus, kādi nu bija
par katru organizāciju radušies. Atbildēja tikai viena – biedrība
„Latvietis”. Devos pie viņiem, lai iepazītos klātienē, un kopš tā
brīža arī iesaistījos viņu aktivitātēs. Šķiet, ar organizācijas
izvēli neesmu kļūdījies. Gribētos gan paveikt daudz vairāk, taču ir
arī citi pildāmi pienākumi.
Par veikto, paveikto
un nepaveikto šoreiz nestāstīšu. Par to citreiz.
Šī raksta mērķis ir likt padomāt par to, ka, tiklīdz tu
sāc padziļināti interesēties par Latviju un latviešiem, tā rodas
nepieciešamība to labā kaut ko darīt. Tu nevari dzīvot tikai sev un
apgalvot, ka esi patriots…
Šī raksta mērķis ir
aicināt tautiešus akli neuzticēties varai paklausīgajiem
laikrakstiem un televīzijai… Aicinājums meklēt pēc iespējas
dažādāku informāciju no dažādiem avotiem, salīdzināt un analizēt
to…
Aicinājums iepazīt vēsturi, jo tieši tajā ir
atbildes uz šodienas aktuālajiem jautājumiem…
Šī
raksta mērķis nav pierunāt kādu iesaistīties tieši biedrības
„Latvietis” darbībā, bet iesaistīties kādu nacionālu mērķu
sasniegšanā vispār…
Ja Latviju neveidos
latvieši, tad to veidos citi. Un tādu Latviju, kādu to vēlēsies
viņi.
