Nezāle neiznīkstot. Mēs iznīksim?
Zinu visu, arī to, ka nezinu neko. Gandrīz katru dienu eju pilināt acīs drīz jau astoņdesmitgadīgajai kaimiņienei, kura ikreiz apjautājas – ko šodien dari. Atbildu – to pašu visu un neko, kā jau parasti, garlaicīgi gan ir joprojām. Jā, pietrūkst man to cilvēku. Jau ilgstoši pietrūkst. Visu desmitgadi. Tas nekas, ka man ir daudz suņu ( divi ir daudz, tas nav viens), tas nekas, ka suņi ir labāki par cilvēkiem – uzticīgāki, mīļāki, paklausīgāki, kaut dara tā, kā grib. Tā kaimiņiene ir bijusī represētā, savu jaunību pavadījusi briesmīgos spaidu darbos toreizējās Padsavienības Arhangeļskas apgabalā, cēlusi pilsētu Inta, strādājusi meža darbos kā Marta latviešu filmā „Ilgais ceļš kāpās”… Pārcietusi fiziskas un garīgas mokas. Briesmīgas mokas. Pieredzējusi kaut mīnuss 56 grādus salu. Jaunībā man viņas teikums – pie mums lēģerī , likās smieklīgs. Tagad viņā ieklausos. Apbrīnoju viņas optimismu. Kaut šodien viņa dzīvo viena, briesmīgā nabadzībā. Viņa tagad saka – visu pārdzīvosim, ne to vien esam pārcietuši. Tikai es joprojām nesaprotu, kāpēc jaunības gados viņai tā bija jāmokās. Lai celtu citas valsts labklājību? Pašiem, Latvijai, taču pašlaik ir vienkārši briesmīgi, lai neteiktu skarbāk. Ir jau tādi, kas meklē vainīgos – ne tikai pašreizējos un nesenos Saeimas deputātus, bet jau vaino tautfrontiešus, bijušo PSRS. Protams, PSRS sekas mēs vēl jutīsim ilgi. Es neesmu no tiem, kas uzskatīja, ka paies kādi gadi 5, kopš valstiskās neatkarības atgūšanas un padomijas sekas izzudīs kā nebijušas. Neesmu nekāda ezotēriķe, īpaša dievticīgā, astroloģijas pārzinātāja… Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Par to esmu pārliecināta. Tautai, valstij karmiskā līmenī gan jau arī tāds ir. Mēs taču esam Svētās Māras zeme. Ar savu Māru, Laimu. No kādām bedrēm tik neesam izrāpušies, tiksim laukā arī no šīs. Tikai mums nav jāaizmirst, ka mitināmies Svētās Māras zemē, mums ir pašiem savs Dieviņš. Tas ir grūti, bet tas nav ne ar ko pretrunā. Sabalansēt var. Sabalansēti uz visu raudzīties. Meklēt izeju no krīzes jau sevī pašā. Pārvarēt garīgo krīzi sevī. Es arī šis vispārējās ekonomiskās krīzes apstākļos esmu izdarījusi ko agrāk nedarītu – izveidoju savu emuāru, kura adrese ir www. putniemnavbedas.blogspot.com Neesmu arī nekāda īpašā datoru pārzinātāja, bet – gan jau pārvarēšu slinkumu, ies laiks, nāks padoms. Mums jātiek no tās bedres laukā. No vienas pēc autoavārijas kaut kā esmu izrāpusies, valsts mani un citus atkal grib iegrūst bedrē. Neļaušos. Citiem arī vajadzētu pietikt spēka neļauties. Mēs esam Māras zemē.
